Sveika,jaukā,kura lasa šo rakstu! 🙂 Dzeru savu ikdienas kafiju ar saldējumu un aizdomājos par to,cik gan dīvaini tas ir, mēs savā dzīvē satiekam tik ļoti daudzus cilvēkus, daži uzkavējas ilgāku laiku, daži paziņu līmenī tā arī paliek, daži ir cilvēki, bez kuriem nemaz nevaram iedomāties savu dzīvi, bet reizēm pienāk mirklis, kad viss izsapņotais sabrūk kā ziepju burbulis un rodas jautājums – kādēļ gan viņš, kuru saucu par savu vīrieti vairs nav mans(?), "piederēs"kādai citai un šis aplis kādu laiku turpinās, protams,ir arī veiksmīgi gadījumi.Bet cilvēks jau cilvēkam nepieder…un no katrām sāpēm ir jāpaņem kaut kas sev…tik daudz domu un smagums..
