Šovakar mani tik dīvainas sajūtas pārņēmušas, tādas saldsērīgas. Esmu laimīga, ka braukšu ceļojumā un varēšu izrauties no savas rutīnā iestigušās ikdienas. Tas viss ir forši, bet man bail un skumji. Bail no tā, ka būs 3 dienas jāpavada kopā ar draudzeni, no kuras esmu atsvešinājusies, un nepazīstamiem vīriešiem, vienam no kuriem es kā otra pusīte braucu līdzi (neparasts aklais randiņš 😀 ). Nebūs iespējas paslēpties un aizbēgt, ja gribēsies, un to man bieži gribās darīt. Bail, ka no šī jaukā notikuma, man nesanāk viena liela vilšanās, ka nesabojāju atpūtu ne tikai sev, bet arī pārējiem. Baidos, ka man nāksies atvērties šiem cilvēkiem un pielaist sev klāt. Bail, ka ar šo "savu" vīrieti tiešām kaut kas varētu izveidoties un bail arī, ka varētu viņam neiepatikties. Un man ir ļoti skumji, jo šis viss nozīmē, ka es eju tālāk, prom no savām iepriekšējām attiecībām. Protams, par to vajadzētu priecāties, bet mani moka nostaļģija un skumjas pēc pagājušā. Dziļi iekšā vēl neesmu gatava atlaist pagātni, samierināties un nogalināt iekšā sēdošo cerībiņu. Man tik ļoti gribētos jaunu sākumu, jaunu dzīvi, bet esmu no tā līdz neprātam nobijusies. Nezinu kā būs, kad jau būšu jau ceļā un nebūs, kur sprukt, cerams būšu saņēmusies un tikusi skaidrībā ar sevi atkal. Jūtos kā ezītis miglā. 🙁
