Mana draudzene piemēram izvēlas vīriešus pēc deguniem – tiešā nozīmē. Viņa saka , ka deguns atspoguļo vīrieša locekļa formu un izmēru (tāpēc viņas vīriešiem vienmēr ir lieli deguni). Tomēr gribu jūs nomierināt empīriskie novērojumi liecina, ka starp šiem izmēriem nevienmēr ir sakarības. Kopumā ņemot mēs tāpat kā vīrieši , esam uzsēdušās uz stereotipiem. Mēs gribam vairak vai mazāk muskuļotus , liela auguma , spēcīgus tarzānus. Nu labi , ja ne gluži tarzānus , tad vistmaz sportiskus slepenos aģentus gan. Piekritīsiet – labāk taču skatīties uz muskuļu grēdu ar proteīna saturu nekā uz lācīti ar celulītu. Kad esam atlasījušas veci kas mūs apmierina fiziski, ķeramies pie garīgajām kvalitātēm un savstarpējas saskarsmes. Mēs gribam, lai vīrietis būtu jauks. Protams — jauks pret mums, nevis pret citiem cilvēkiem, precīzāk, citām sievietēm. Mēs gribam, lai viņš būtu mīļš, kas nozīmē, lai viņš saka skaistus vārdus un nekad nepaceļ balsi, un nekad nekritizē mūs, kaut vai šļūcam halātā vai nolupušu nagu laku. Bet tajā pašā laikā viņš nedrīkst būt pārāk mīļš, jo tad atkal var sākt krist uz nerviem. Nu, principā, vīrietim ir jājūt balanss — jāsaprot, cik mīļš kurā situācijā, mēneša fāzē, nedēļā vai dienā viņš drīkst būt, citādi kašķis garantēts. Mēs esam ļoti apmierinātas ar dzīvi, ja viss notiek pēc mūsu holivudas scenārija. Programma apmēram šāda: svētdienu rītos mēs gribam brokastis gultā — lai pienes, samīļo, sabužina. Seksu gribam katru otro dienu vai arī tieši pretēji — lai takš liekas mierā ar saviem seksiem, kas mēs viņam kādas porno zvaigznes? Vēl mēs gribam, lai vīrietis mums dāvina puķes — vismaz katru otro nedēļu. BET… te vīrietim jāņem vērā daži nosacījumi — katru reizi pušķim jābūt lielākam. Ja uzdāvinās mazāku nekā iepriekšējā reizē, mēs varam sadomāties nez ko — ka viņš mūs mīl mazāk nekā iepriekšējā reizē vai arī viņam ir parādījusies mīļākā. Bet te atkal nedrīkst pārspīlēt — pušķis nedrīkst būt arī pārāk liels, jo arī tad mēs varam secināt, ka viņam ir parādījusies mīļākā un ka viņš grib izpirkt savu vainu. Vēl mēs gribam, lai vīrietis tīra māju un mazgā traukus — katrā ziņā viņam obligāti jāpiedalās, citādi mēs jūtamies kā verdzenes, kas feminisma ziedu laikos pilnīgi un galīgi nav pieļaujams. Interesanti — mēs esam feministes tikai tad, kad tas mums ir izdevīgi. Vēl vīrietim ir jābūt augstā ieņemamajā amatā, lai mēs varam izcelties uz draudzeņu fona. Pavisam ideāli, protams, ja viņam ir sava firma. Un, pasarg dies’, lai viņš neiedomājas piektdienas vai sestdienas vakaros iet ar draugiem uz krogu. Tad mēs speram zemes gaisā un sākam gatavot šķiršanās papīrus. Galu galā, labāk, lai sēž mājās un draudzējas ar teļļuku — vismaz pie vietas. Un vēl un vēl… Nākamā kategorija protams ir nauda! Vīrietis bez naudas? Kas tas tāds? Mums vajag vīrieti ar labu mašīnu, vēlams jaunu BMW . Vēl labāk – ar vairākām mašīnām , jo mums pašām taču ar kautko ir jābrauc. Nākamais kas svarīgi – lai ir kur dzīvot . Mašīnā taču nedzīvosi! Un tātad svarīgi lai vīrietim pieder dzīvoklis. Labāk protams , ja ir privātmāja… Bet vēl labāk ja ir abi un vēl vasarnīca. Vai ir kāda kura atteiktos no vīrieša ar šādu komplektāciju? Lūdzu dodiet ziņu! Jūs esat svētā! Bet nav jau tā , ka mēs vīriešus tikai izmantojam. Mēs viņus arī izklaidējam. Piemēram brīvdienās mēs viņus vedam uz dažādiem tirzniecības centriem. Vai nav perfekts tusiņš? Kleitiņas , kurpītes , somiņas un krāmi mājas interjeram. Kā an viņš dzīvou bez jaunas putekļu slotiņas, trauku paliknīšiem vai ledusskapja magnētiņiem? Tas viss protams par viņa naudu! Bet kā gan citādi? Mēs taču nevaram tērēt savējo kas paredzēta astotajam kurpju pārim. Uz šī visa vājprāta fona nevar iztikt arī bez briljantiem. OK der arī parasts zelts , ja jau kretīns tāds nevar vairāk nopelnīt. Te svarīgs fakts , ka rotaslietas japasniedz dažādos oriģinālos veidos – kristāla šampanieša glāzē pie jūras , gaisa balonā vai vel kur citur kur nu stiepjas katra fantāzijas lidojums. Protams , būtu pavisam ideāli , ja pie tā visa vīrietis lasītu mums dzeju. Tikai es tā īsti nesaprotu kā tas iet kopā ar BMW un iknedēļas šopingiem.Un Un tad es domāju , kas mēs esam? Atbilde uz šo jautajumu pie manis nonāca šajā pašā dienā. Aizbraucu uz lidostu pavadīt vienu labu draugu no Amerikas (mūsu ideālais vīrietis – ar augstu ieņemamu amatu, izskatīgs, uzmanīgs , draudzīgs) . Es viņam uzdevu jautājumu- "Kas tev visvairāk nepatika Latvijā" Un viņš man atbildēja , jāatzīst netipiski, – "Sievietes!" Šeit sievietes prot ikai rēķināt! Un tad es viņam iemācīju vienu krievu lamu vārdu – stervas! Tas ir par traku? Es teikšu – nē! Mēs prasām, pieprasām,ierobežojam, pārmetam : tu neiznesi miskasti, tu nometi drēbes,tu nenomazgāji krūzīti, tu ne tā paskatījies, tu vispār nepasktījies , es jau tev esmu vienaldzīga, manas draudzenes vīrs gan … tu jau mani nemaz nemīli… Tipiski! Nu, pamēģiniet atcerētis – kad pēdejo reizi savu vīrieti esat dricelējušas? Nebūs grūti! Varu derēt , ka tas bija šodien, vakar , nu labi, aizvakar – pilnīgi noteikti. Un tad mēs brīnāmies, ka viņi no mums bēg… Bet ko tad viņiem citu darīt? Bet ko darīt mums? Protams , mēs neesam un nebūsim ideālas , bet varbūt mēs varam mēģināt savas attiecības veidot brīvas , nepiespiestas , vieglas? Varbūt mēģināt pēc iespējas mazā braukt uz vīrieša kakla, pēc iespējas mazāk viņus grauzt un ēst un nesiet viņus saitītē? Varbūt varam? Varbūt tad mūs mīlēs vairāk un biežāk , ka mēs mīlesim nevis prasīsim un pārtaisīsim.
