Ārā tik skaisti snieg.Liekas,ka tāds miers ir pārklājis zemi, reizēm šķiet,ka kaut kur tālumā ir pierimis arī karš,nemieri,strīdi,negatīvas emocijas,naids…Reizēm rodas jautājums – kādēļ cilvēki ir tik ļauni,kādēļ sāpina sev tuvākos un ja nožēlo,tad bieži vien pēc nāves.Vai notiekot kam negatīvi nemainīgam cilvēks sāk domāt?PRotams,bez pretējiem faktiem un emocijām mēs nespētu novērtēt to,kas ir.Cilvēks vienmēr tiecas pēc kaut kā labāka,reizēm nemanot,ka tas prasa citu cilvēku pārdzīvojumus.Cilvēkā vienmēr ir jānotiek attīstībai.Bet viss dzīvē notiek pēc attiecīgas secības.Likteņa pirksta?Vai vispār pastāv liktenis?Vai tās ir tikai cilvēku iedomas skaidrojot notikušo!?Bet reizēm tomēr notikušais liek aizdomāties….