Skumji, bet nesen nācu pie slēdziena, ka man vairs nav nevienas labas draudzenes, kuru es bieži satiktu un spētu viņai uzticēt savas slēptākās domas, vēlmes vai pārdzīvojumus. Pat nemanīju cik ātri atsvešinājos no savām labākajām draudzenēm, turklāt pašai to nemanot. Kāpēc tā? Laikam jau kopības trūkums. Pamazām katrai izveidojās savas intereses un nākotnes plāni: man – līgavainis un dēliņš, A.P. – darbs un studijas Rēzeknē, A.I. – studijas un viņas jaunais "misters lieliskais", G.P. – darbs un līgavainis. Ar G.P. reizēm satiekos. Patiesībā ļoti reti, reizi pāris mēnešos, jo viņa dzīvo patālu. Patiesībā diezgan bieži plānojam satikties, bet nekad nesanāk, jo vienmēr uzrodas kāds misēklis. Par to visu sāku domāt pēc tam, kad vakar t/c Domina satiku A.P. Pirmais brīdis bija skaists, jo bija tiešām patiess prieks viņu satikt, bet jau pēc pāris minūtēm kļuvu nelaimīga. Nācu pie slēdziena, ka nav ar viņu vairs par ko runāt, tikai klasiskais kā iet un kas jauns… Rezultātā abas sajutāmies ļoti neērti, jo nebija par ko parunāt. Kāpēc to rakstu!? Jo nevēlos, lai arī kādai no jums tā gadītos! Tāpēc ļoti iesaku – NEKAD NEAIZMIRSTIET SAVUS DRAUGUS. Lai kādas arī pārmaiņas notiktu jūsu vai viņu dzīvē, lai cik straujš būtu dzīves ritējums, vienmēr var atrast kaut pusstundiņu, lai apstātos un kaut nelielu daļu sava laika veltītu viņiem – jūsu draugiem. Man jau ir par vēlu kko labot, bet varbūt jūs vēl varat visu vērst par labu, vai vēl labāk vnk izvairīties no nejaukās vientulības…
