Ar stipras, karstas kafijas krūzi rokā, zem mīksta rozā pleda ar baltiem ziediņiem, sapņainām acīm lūkojoties laukā pa logu… Bet ārā pa logu neko, izņemot apsnigušus jumtus, apledojušus celiņus ieraudzīt nevar. Ā nē, tomēr var. Pāris tantiņu atkal iznesušas ēdienu miskastes kaķiem – šiem nabadziņiem pat nav pagraba, kur noslēpties no aukstuma. Bet tantiņas viņiem iekārtojušas māju no kartona un dēļiem, kur mazie paklausīgi arī sēž. 🙂 Sēžu un domāju par ”saviem” pagraba kaķiem… Tie dzīvnieciņi dažreiz pat ēst negrib, bet grib tikt samīļoti. Tik interesanti palūkoties, ka katram ir savs raksturs – gluži kā cilvēkiem! Viens stāvēs malā un gaidīs, kamēr paēduši būs pārējie, lai cik ļoti pats būtu izsalcis. Cits nāks un kā kalnu kaziņa palēksies uz pakaļkājām, lai tiktu noglaudīts. 🙂 Vēl cita nekādi nespēs sadzīvot ar pārējiem un kašķēsies kā veca, ar dzīvi neapmierināta kaimiņiene. 😀 Varbūt izklausos pēc kaķu tantes. 😀 Bet man tik tiešām ir tik ļoti žēl šo dzīvnieciņu. Eh, būtu man vieta un nauda, visus paņemtu. 😐 ______________________________________________________ Būtu tik jauki, ja visiem mazajiem draugiem varētu būt šādi —->> (l)
