…atstājot ar tirkīzzilo saderināšanās gredzenu, atmiņām par visu slikto, ko nevar labot un visu labo, ko nevar atgriezt… Viņš piederēja pie tiem vīriešiem, kas aiziet nepasakot ne vārda… Viņš nobijās… Es arī nobijos…nobijos, ka šis solis ietekmēs visu manu dzīvi, nobijos no rutīnas, kas mūs sagaida, nobijos no atbildības, bet es tiku tam pāri. Viņš nē. Es mēģināju viņu aizmirst, bet mēģināt aizmirst to, kuru mīli ir tas pats, kas atcerēties cilvēku, kuru nekad neesi redzējusi. Tu vari paslēpt visas fotogrāfijas, saplēst mīlestības vēstules, bet no sapņiem naktīs viņš nepazudīs… Mani izglāba…balets… katrs solis iedvesmoja mani dzīvot tālāk… tas palīdzēja nesalūzt…vismaz uz kādu brīdi… …pēc četriem mēnešiem viņš piezvanīja. Viņš nepalūdza piedošanu, bet …viņš palūdza manu roku… Bet…es atgriezos pie manas pirmās mīlestības… Mīlestības, kas man nenodarīja pāri…baleta… P.S. Vai pastāv "piedošanas robeža"? Kad vajadzētu piedot un atjaunot attiecības un kad nē?
