IR tik labi aizmirsties tajā, ko Tev patīk darīt vislabāk. Nu varbūt ne gluži vislabāk, bet tā – no sirds. Nu visticamāk izskatos pēc šmuļa, bet šovakar esmu laimīga! (l) Paņēmu savus uk iegādātos zīmuļus un vienkārši ļāvos. Tik sen nebiju to darījusi! (Jā, pagājšreiz es taisījos, bet tad kaut kā… atradās kas cits ko darīt). Jo esmu slinka – visgrūtāk ir iesākt. Bet šodien – vajadzēja. Un tad es tā iedomājos, kad es pēdējo reizi zīmēju, tā no sirds… Un nespēju atcerēties. Pirms diviem gadiem ap šo laiku salauzu roku – no tās reizes punkts tika pielikts gan sapnim par arhitektūru, gan arī zīmēšanai. Roka sadzija, bet turpināja sāpēt, līdz ar to arī atsākt nesanāca. Un tad kaut kā aizmirsās. Pabeidzu skolu un likās, lai zīmulis paliek bērnībai. Bet nē – tomēr patīk, joprojām patīk. (l) Un pat nav svarīgi kā sanāk un pēc kā izskatās, 😀 , galvenais, ka prieks kā bērnībā. |-)
