Tikai nejauši, veicot sestdienas mājas tīrīšanu, izdomāju iztīrīt arī datoru. Tā es sāku ar Deskop attīrīšanu ar daudzām google kopētām bildēm, torentiem un vēl visādiem gružiem, tad jau sāku iedziļināties dokumentu mapītē un uzgāju senu mapīti "Sapņos es vienmēr smaidu" ieinteresēta apskatījos un atklāju sen aizmirstu var teikt tradīciju. Es agrāk brīžos, kad bija garlaicīgi, izsapņoju dažādas situācijas, vārdu sakot uzbūru dažādus dzīves momentus, kurus es vēlētos izdzīvot. Un tā es tos visus, atnākot mājās, uzrkastīju, saglabāju šajā mapītē. Šoks sākās ar to, ka es lasot smaidīju un smējos no prieka – puse no maniem uzrakstītajiem sapņiem ir piepildījusies! Vienā es rakstu par noslēpumainu puisi, kas man sacerētu dziesmu un mēs kādu sestdienas rītu sēdētu "Gustava šokolādē" un plānotu pavasara braucienu uz kādām siltajām zemēm. Un es satiku šo noslēpumaino janvārī, manā vārda dienā viņš man sacerēja mazu klavierskaņdarbu, kas tobrīd man bija ļoti mulsinoši un baisi, jo neviens nekad man neko tādu nav veltījis, un pēc nedēļas mēs sēdējām Vecrīgas kafejnīcā un domājām, ka lieldienās varētu aizbrauk uz Spāniju, kur dzīvo viņa māsa…Vai tas nav gana smaidu radošs piemērs? Es vēlreiz tik sapratu, ka pašas radām savu dzīvi no savām domām. Šo mapīti es uzliku uz iztīrītā deskopa un pievienoju jaunu smaidu radošu ierakstu. 🙂
