Cilvēkam, nonākot pasaulē, piemīt īpašība vēlēties un izvēlēties lietas, kas viņam liekas vērtīgas, tāpēc viņa dzīvi nosaka ne tikai liktenis, bet arī katra viņa izdarītā izvēle. ,,Vēlēšanās nav tas, ko tu redzi, bet gan tas, ko tu iztēlojies,’’ raksta Paulu Koelju. Tātad, kad mēs kaut ko vēlamies, mēs jau redzam savā apziņā vēlmes realizēšanos. Tomēr tiek apgalvots, lai vēlme piepildītos, nedrīkst tai pārāk pieķerties, jo bieži gadās taču tā, ka tieši tas, ko visvairāk vēlamies, beigās mums par nožēlu nepiepildās. Tāpēc sanāk, ka nepieķeršanās rezultātam ir būtisks priekšnoteikums mērķa sasniegšanai. Cilvēkam piemīt vēlme nepārtraukti kaut kam pieķerties – lietām, cilvēkiem, attiecībām, notikumiem un mērķiem, bet būtiski ir saprast atšķirību starp vēlēšanos un vajadzību. Tikko vēlēšanās kļūst par vajadzību, kuru obligāti gribas sasniegt, tā skaistā vēlēšanās kļūst par negatīvām emocijām – bailēm – un rodas šķēršļi tās realizācijai. Tādēļ dzīves gudrība māca aizrautīgi tiekties uz mērķi, vēlēties to, bet nekad neuzskatīt to par vajadzību, nedaudz vienkārši ļauties dzīves plūsmai un liktenim. Protams, ir neatlaidīgi jāstrādā pie mērķa sasniegšanas, taču tas jādara bez pieķeršanās rezultātam, jo labāk mērķi sasniegt, koncentrējoties tikai uz procesu, bet par rezultātu domājot tikai tik daudz, cik to pašā sākumā precīzi noformulējot. 🙂 Bet tā kā katra izdarītā izvēle nosaka, kāda būs turpmākā dzīve, tad vienmēr jāizvēlas rūpīgi, apdomājot izvēlētā vērtību, kuru katrai lietai nosakām mēs paši. Kā apgalvo Ž.P.Sartrs: ,,Vērtība nav nekas cits kā jēga, kuru jūs izvēlaties.’’ Tas, kas vienam liekas vērtīgs, var kādam citam likties nevērtīgs, tas ir tāpat kā ar patikšanu – vienam kaut kas patīk, otram ne. Tomēr, par laimi vai dažiem par nelaimi, lai kādas vēlmes cilvēku vadītu un lai kādas izvēles viņš izdarītu, cilvēks ir brīvs, tā ir viņa nolemtība un būtība. Tomēr primārais nav būtība, bet gan eksistence, jo no sākuma cilvēku nav iespējams definēt, tad viņš vēl nav nekas. Par cilvēku viņš kļūst vēlāk, turklāt par tādu, kādu viņš sevi padara, kāds vēlas būt. Cilvēku eksistence no lietu eksistences atšķiras tieši ar to, ka cilvēks ir vērsts uz nākotni, viņš projicē sevi nākotnē, tiecoties uz to, izdarot dažādas izvēles savā dzīvē. Cilvēks ir iemests pasaulē un ir viens, bet tas nozīmē, ka viņš ir nolemts arī brīvībai, vismaz savā apziņā noteikti, ko viņam nespēj atņemt pat nekādas važas. Viņam ir jārada sava pasaule, jo būt brīvam nozīmē radīt. Cilvēks kaut ko rada ik brīdi, domājot, veicot fizikālas darbības, tā apliecinot savu eksistenci. Pasaulei par sevi nav formas un jēgas, tā ir ,,tukšums’’ un nesakārtotība, bet cilvēks tajā ienes formu un pabeigtību, izveidojot savu pasauli pasaulē un ietekmējot kopējās pasaules ainu, apliecinot sevi radīšanas procesā. Tomēr, neskatoties uz cilvēka brīvību, lai viņš pilnībā izbaudītu eksistenci, viņam jāiemācās mīlēt gan sevi, gan citus. Paulu Koelju šajā sakarā apgalvo, ka ,,mīlestība nav jāmeklē citā cilvēkā, tā mīt mūsos pašos. Mēs to tikai pamodinām. Un, lai mīlestību pamodinātu, nepieciešams otrs cilvēks’’. Šādi atklājas augstākā mīlestības pakāpe, bet mūsos esošā mīla māca mīlēt sevi – rūpēties par sevi, esot apdomīgiem un cenšoties izdarīt pareizās izvēles, lai dzīve būtu bagāta ar daudziem patīkamiem mirkļiem, lai varētu mīlēt citus un citi mīlētu mūs. 🙂
