And she’d give everything to be his anything… Sveikas, saulītes, šajā saulainajā dienā! (nuuu, labi ir vakars, bet es joprojām dzīvoju ar dienas sauli sirdī! 😎 ) Es te tā padomāju… Čaļiem tač’ neptīk meitenes, kuras pašas karas kalā, vai ne? Nu, vismaz ilgstošām attiecībā, manuprāt, noteikt ne. :-/ Labi, paņemt vienu tādu un, es atvainojos, nogrūsties, bet ne jau būt kopā! Man bija tāds gadījums, ka mums ar draudzeni patika viens un tas pats puisis. Nu, lūk… Es zinādama, ka viņai viņš patīk, centos šo ignorēt (piebildīsim arī ka mani viņš nesaistīja 😛 ), bet, turpretī, tā otra meitene pievērsa viņam ļoti daudz uzmanības. Rezultātā, puisis labprātāk būtu iepazinies ar mani, bet, kā jau teicu, mani šī perspektīva nesaistīja… 😐 Bet tas mūs noved pie vēl viena aktuāla jautājuma, kur ir robeža starp sevi cienošu meiteni, kura neļaus sevi pavest un pamest un "ņidatrošku", kura galu galā čalim vienkārši ņems un apniks. Ne jau visi tev mūžīgi dancos apkārt. Ir jau tādi puiši, kuri var dabūt jebkuru meiteni (vai, vismaz, viņi paši tā domā). Mjā, pazinu vienu tādu… Es jau vispār uzskatu sevi par gana rezervētu un ieturētu. Bet, kad mēs runājam par viņu, mani rāmīši sabrūk drumstalās un liekas, ka viņam atliek tikai palūgt, un es jau skriešu līdzi uz pasaules malu… (l) Tad nu, lūk, kāds ir jautājums: cik nepieejama drīkst būt, lai nekļūtu puisim neinteresanta?
