Kādreiz man bija bail, atceros kā mamma smīkņāj, ka man pat bail aiziet uz veikalu, jo būs nepazīstami cilvēki, un viņai bija taisnība, man bija bail aiziet pie friziera vienai, vai uz veikalu, vai jebkur, kur man vajadzēja vienai runāt, kārtot lietas ar nepazīstamiem cilvēkiem. Nē, ne jau histēriskas bailes, bet pietiekams, lai tās lietas atliktu uz vēlāku, vēlāku un vēl bišķīt. Vienā dienā sāku sevi izaicināt, ka defekts jāpārvērš par efektu – un strādā, sāku izbaudīt, ko nozīmē iepazīt daudz nepazīstamu cilvēku, tas ir tāpat kā lasīt grāmatu, tur iekšā slēpjas stāsts, ko nevienmēr vāciņš parāda un ne viemēr viena un tā apti grāmata raisīs dažādiem cilvēkiem tās pašas emocijas. Un šeit laikam nāk trešā stadija- man riebjas cilvēki. Nē, man joprojām ir interesanti, bet, es sen jau vairs neticu un neuzticos un jovairāk cenšos savi mierināt, ak man ir tikai slikti piemēri trāpījušies( jo pēc būtības gribu ticēt, ak visi cilvēki ir labi), bet… katra jauna diena ar jaunu vilšanos. Konkrēti draugos, rados, pārdevējās vai frizierēs utt, vispār cilvēcē, liela vilšanās… Nesaprotu kāpēc ir tā jādara, kāpēc ir jāpatērē tik daudz laika, lai vairotu nelietderīgi negatīvo enerģiju, kam tas, i tas pats cilvēks jūtsas nožēlojami, i citus tādsu padara, un ši stulbā sekošana principam, ka tā tam jābūt un nekas cits neesistē. esmu citplanētietis, kurš drīz aizies dzīvot mežā un atbildēs kā senais grieķu domātājas- es neesmu gatavs sabiedrībai un sabiedrība nav gatava man. un joprojām viens jautājums- vai es vienīgā tāda??
