Vienīgais Pamostos naktī, lietus sitas pret rūtīm. Izeju puskaila laukā, aukstais vējš un lietus dedzina manas miesas. Paskatos uz jūru, lieli viļņi, tik perfekti, skatiens piekalts tiem. Pirmo reizi mūžā sagribas sērfot, zinu ka nemāku, bet dēlis man ir. Esmu redzējis tūkstošiem reižu ka to dara, šodien to darīšu Es, ieeju iekšā visu sagatavot. Jau pienācis rīts, lietus mitējies, saulīte silda, domās atkal tikai viņš, viņš vienīgais. Tā arī neēsmu atskārtusi kāpēc pieķeru sevi domās par viņu, viņa skaisto smaidu, daiļo augumu. Vien liekas ka man eksistē tikai viņš, vai tas būtu apmāns un viņš būtu tikai ilūzija. Beidzot saņemos un nobriestu mērķim, paņēmu dēli padusē un skrienu uz jūru. Atskatos uz māju un pārņem savāds vieglums, jūtu ka tas viss man nav vajadzīgs, Es piederu jūrai. Attopos jau viļņa galotnē, zinu ka nav ko zaudēt, visi jau tur, vien Es te. Pēkšņi jūra paveras zem kājām, Es pazudu ūdeni, taču jūtos vēl mierīgāk. Zinu ka nemāku peldēt, redzu visapkārt zāļu gaismu, izdaru pēdējo elpas vilcienu, plaušās ieplūst nomierinošais jūras ūdens un Es grimstu domājot par viņu, viņu vienīgo.
