Ir mirkļi ko mēs vēlāmies paturēt, un ir tie ko vēlāmies aizmirst. Cik tas būtu jauki ka mēs šos nepatīkamos mirkļus varētu aizvietot ar patīkamajiem un mīļajiem, bet ko darīt, ka dzīvē pienāk brīdis ka pat viss skaistākais mirklis kas palicis tāvā attmiņa ir tavs ļaunākais ienaidnieks, jo attceroties to sāp vēl vairāk ! Ja mūsu prāts būtu kā skapis, mēs varētu šo mirkli iepakot izlitotā kastē un nolikt paša skapja apakšā, vietā kur mēs saktāmies tikai tad ka esam pilnībā izmisuši. Diez vai mēs varētu šo metodi izmatot kārtojot domas. Par cik man patlabam ir daudz daudz domu prātā, esmu nolēmusi nākamo nedēļu pavadīt vienatnē ar sevi un sakārtot savas domas. Es izvirzu Hipotēzi, ka prāts ir kā skapis. Tad jau redzēs kas paliks no manis pāri.