Vakars, ir iestājusies tumsa, lai gan pirms mirkļa bija gaišs un tas tādēļ ka Rīgā plosas vētra. Riebjas, mans slinkums, būtu stundiņu ātrāk saņēmusies un aizgājusi uz veikalu- piens, kafija, cukurs- bez tā rīt nespēšu pamosties. Nu ko, laiks baiss- mākonis kā milzīgs viesulis aizklāj debesis. Protams esmu uz ielas un man jau ir slapji mati, pēdas plikas- aukstā peļķē. Patiesībā, ir labi, baiss laiks, iela tukša- cilvēki ielīduši savos siltajos mitekļos. Kleita arī jau slapja un es vēl tikai stāvu pie mājas durvīm. Soļi lēni, jūtu lietu sitamies pret manu seju, aizskalojot asaras līdz. Negribu domāt, un nespēju jo nobīstos no pērkona un zibens liekas te pat blakus noplaiksnīja. Ievelku elpu un dodos uz tuvējo Rimi, visdrīzāk šis mans gājiens maksās man veselību, iesnas būs kā likts. Pagriežos uz Brīvības. Un tur pieturā, starppilsētu, sēž bariņš cilvēku, nebūtu nemaz pamanījusi. Bet atkal pērkons nodārd un meitene no pieturas iekliedzas tā ka pārbīstos arī es un nometu sānos iespiesto somu uz zemes peļķē, pamanu četrus puišus un divas meitenes- puisis blakus kliedzošais dīvai sāka skaļi smieties. Strauji savācu somu- sāku justies dīvaini un sireāli. Muļķīgi, naf līdu ārā negaisā plikām kājām bez lietussarga. Metu domas pie malas un pielieku soli redzu jau Rimi. Un tad kā šausmu filmās- "Hei!" balss man aiz muguras laužas caur lietu. Pirmā doma- ar mani ir cauri! pagriežos, puisis no pieturas stāv dažus soļus no manis un smaida. Apstūlpstu, smaids gaišs un pilnīgs-"Jūs nometāt!" Viņa roka sniedzas pretī man, protams, mans maks. Jūtos kā galīga muļķe, jo noteikti izskatos pārbijusies, slapja kā žurka un plikām kājām. Bet Viņš stāvs zem lietusarga, liela melna ar koka rokturi, stabila, ievēroju jo vējš jepkuru citu aizspūstu. "Paldies!" noraustos no zibens tieši aiz puiša muguras un paņemu maku no viņa rokas. Nekad dzīvē nebiju jutusies tik apmulsisi, mirklis likās gana garšs lai iegaumētu katru sīkumu. "Nav par ko!viņš nosaka un mierīgi pārlec pār peļķi, aiziet pie savas kompānijas, pieturā. Matiem pilot ietriecos veikalā, paķēru visu nepieciešamo un stāvot dīvaini garajā rindā, jūtu mazas meitenītes skatienu uz manām plikājām kājām. Aizgriežos, šodien kad manas domas bija par To kuru man būtu jādomā, aimaldas pie savādi skaistā puiša lietū. Sametu mantas somā un nu jau skriešus metos lietū uz majām, garām pieturai iespējams viņš tur vēl būs. Kluss. Tikai lietus, sitāmies pret pilnajām peļķēm. Skrienu uz majām jo jūtos nosalusi, vientuļa un mazliet nelaimīga… nu manas domas ir par to par kur nevajadzētu domāt … par puisi lietū… turpinājums sekos…
