Varbūt Jums tas liksies pavisam vienkāršs stāsts, bet man tā liekas kā pasaka – pasaka, kurai diemžēl nav beigu.. vismaz pagaidām.. Pēdējie divi manas dzīves mēneši ir pagājuši lidinoties kā pa mākoņiem. Pati nesaprotu tas ir labi vai slikti, jo viss notiek kā seriālos.. Pirms vairāk kā četriem gadiem biju neprātīgi ieķērusies vienā puisī, tikai diemžēl vai nu es viņam nepatiku, vai arī bij kāda cita vaina, to nu man laikam nekad neuzzināt.. Laikam ejot iepazinos ar citu puisi, nodzīvojām kopā vairāk kā 3 gadus, bet tomēr liktenis mums lika šķirties.. Bet tad, kādā pavisam vienkāršā vakarā uzradās šis puisis, kurā biju pirms daudz gadiem ieķērusies.. Ar pavisam vienkāršu vēstulīti – "kādēļ tik vēlu neguļu?" Protams, man tas bij liels šoks, jo nebijām tikušies un pat redzējušies vairākus gadus. Un izrādās, ka iemesls kādēļ nebijām redzējušies ir visiem zināmā un lieliskā Anglija. Pēc pāris sarakstēm konstatēju ka viņš jūnijā brauks uz Latviju. Protams, viņš atbrauca, mēs satikāmies, pavadījām diezgan daudz jaukus brīžus kopā, gan pie jūras, gan ballītēs… Bet pienāca laiks, kad viņam bij jālido atpakaļ, tā kārtīgi pat nepaspējām atvadīties. Nu jau vairāk kā mēnesi viņš ir prom, bet mans prieks nepazūd, jo katru dienu saņemu no viņa zvanus, kas parasti ieilgst no pus stundas līdz stundai. Runājam par visu – par to kas tajā dienā piedzīvots un kas būs rīt.. Jūtos tiešām kā seriālā, jo nekad nebiju domājusi, ka kādreiz kas tāds notiktu, jo patiesībā bijām diezgan atšķirīgi cilvēki, bet tomēr, pēc visa kopā pavadītā laika un garajām sarunām sapratu, ka esam diezgan līdzīgi. Skaisti, pat pārāk skaisti, tik nez kapēc man ar to nepietiek.. Neprotu nolaisties uz zemes.. vēl joprojām jūtos kā mākoņos, jo nezinu kā būs tālāk un vai vispār kaut kas būs.. Runāts ir daudz par to, bet viņš uz Latviju tik ātri ar nevar atgriezties un prom es ar nevaru lidot.. Ir tik daudz iemeslu, kas neļauj mums būt kopā. Brīžiem pat uznāk depresija, ka tad, kad Tu beidzot varētu būt laimīga, vienmēr būs kāds iemesls, kas neļaus Tev tādai būt. Ir dienas, kad liekas, ka jāmet tam visam ar roku, jānolaižas uz zemes un jādzīvo tālāk, bet tad atskan telefona zvans, es sadzirdu viņa balsi un atkal jūtos kā no jauna piedzimusi.. Tik grūti saprast ko darīt tālāk. Mest tam visam ar roku? Nē, tas būtu pārāk viegli. Gaidīt un cerēt, ka tomēr viss izdosies? Jā, tas būtu tas, ko man visvairāk gribētos, bet žēl ka nevar paredzēt kas būs pēc mēneša, diviem vai gada…
