Labrīt, mīļā Cosmo meitene. Dienas tiešām rit strauji – vienu dienu tu vēl esi par jaunu, lai krāsotos, bet nākošajā jau svārki tapuši īsāki un tad pienāk diena, kad sāc draudzēties ar Cosmo un glamūrīgām kleitām. Nezinu kādēļ, bet šī doma man nelika mieru jau labu laiciņu. Un ir tik daudz ko atcerēties, bet dienas rit ātri un visu nepagūstu pat iegaumēt. Ir dienas kuras pavisam negribot izplēnē no atmiņas. Un tad vel ir tādas dienas, kuras pavisam ļoti – nu, tā – mierīgu sirdi varētu iemainīt, pret kādu zudušo, bet kas tev devis? Jāsadzīvo vien ar to, kas ir. Iemācīties mīlēt katru dienu, kura neizbāl – māksla, kas prasa daudz, jo ne visas šīs dienas ir tīkamas un ne visas dienas iet roku rokā ar ikdienu. Mīlēt – relatīvaku jēdzienu, laikam grūti būtu atrast. Mēs varam mīlēt – kā es saku – visu un neko. Un arī tā ir pareizi mīlēt. Mēs varam mīlēt savu suņuku un kaķēnu, mēs varam mīlēt saldējumu karsta dienā, un saulrietus ziemā, varam mīlēt vecākus un varam mīlēt vīru, mēs varam mīlēt it visu un tajā pat laikā atdurties pret strupu secinājumu – mēs nemākam mīlēt tā no sirds, jebšu manā gadījumā – citreiz es zinu, ka es vienkārši mīlu sevi par daudz. Veidosim atsauci uz Sekss un lielpilsētas Samantu arī viņa mīlēja, bet sevi viņa mīlēja vairāk. Un tas nav noziegums, pat ja mīlestībai pret sevi nav robežu un citi saka, kas ar to pietiktu pus pasaulei. Un tad vēl ir tā mīlestība, kuras nav vispār – tā kura slēpjas zem rozā brillēm un ar laiku "izbāl". Nav neīstas mīlestības – jo var mīlēt visu un neko. Un tad vēl bez dienām un mīlestības ir reizes. Ir tādas reizes, kuras ir tik īpašas tādēļ, ka tās ir un ir tādas reizes, kuras vērtību iegūst tikai vēlāk, kad saprotam, ko īsti šī reize nozīmēja. Es runāju par reizēm, kad ārā līst un tas sagādā neērtības, bet ir tādas reizes, kad saprotam – līst, jo vēlamies raudāt. Un kad lietus raud mūsu vietā, mēs ļaujamies nebaidzamiem gara lidojumiem – mēs klejojam, jo pēkšņi lietus ir vērtība. Tā ir daļa no mums un tad ir labi. Un ir tādas reizes, kad zinam – nedrīkst ēst saldējumu, jo ievērojam Atkinsa diētu, bet tik ļoti gribas un mēs nespējam sevi atturēt. Un tad pienāk diena, kad tu sevi sāc cienīt par spīti visam un varbū tieši sis saldējums lika tev saprast, ka tu esi vērtība sev un savā dienā un savā mīlestības piramīdā. Un tad arī šis saldējums kļūst par vērtību, jo tas ir aizsākums, kam lieliskam un nebeidzamam. Tad vēl ir nepiedomātās lietas – piemēram, mēs visi zinam, ka skaļa mūzika austiņās bojā dzirdi, bet ir vēl kāds cits aspekts kādeļ kalusīties to klusāk. Mēs paļaujamies tikai uz savu redzi. Tātad, ja no stūra kamēr šķērsojam, ielu – pēkšņi izgriezīsies kāds traks auto vai ātrā palīdzība – mēs riskējam ar savu dzīvību un veselību – bet dziesma bija tik mīļa, ka savādāk klausīties nevarēja. Lieta pie kuras mēs nepiedojam, kad šķērsojot ielu klausamies iPod. Un ja reiz tik sīka lieta kā austiņas spēj būt tik biedējoši bīstama – cik daudz vēl "nepiedomātās lietas" neatbildēs ar piedošanu, kad izmisīgi lūgsimies visus pasaules varēnos, lai tie mums piedod un ļauj beidzot mācīties… Kādeļ mācīties ir tik grūti – kādēļ būt ir tik grūti? Kādēļ reizem mīlēt ir viegli – bet reizēm tik grūti? Un ja mēs piedomātu pie lietām – vai dzīvot vairs nebūtu tik bīstami mūsu jūtām, emocijām un psihei? Un vai dienasbūtu atminēties patīkamāk un viieglāk? Vai par visu varētu runāt nesakot katram skapī ir savs skelets? Viens nu ir skaidrs – utopijā dzīvot nav iespējams. Romantikā nav robežu – viss tiecas aiz robežām un tālāk pēc neiespējamām tālēm un idilliskām sajūtām – realitātē viss ir tāds kāds tas ir – īsts un esoš – pastāvošs. Mēs gribam romantiku realitātē? Mēs gribam neaizsniedzamas tales un sajūtas, šodien un te? Tas nav tas kas apcerēts Aspazijas dzejā, bet tas ir iespējams – uz mirkli. Uz sekundes simtdaļu, jo dienas rit. Nepielūdzzami stauji. Arī utopija ir uz mirkli iespējama, ja vien mēs spētu dalīties ar sevi un mīlēt – visu un neko. Ja iemācīties apdomāt un iemācīties vārdus skaisti ietērpt sajūtās. Nepiedīvotu vilšanos, ja visus spētu asocēt ar savām mirkļa izjūtām, jo mēs nekļūdamies – nekad – mēs tikai aizmirstam iemeslus, jo reizem aizmirstam to patieso vērtību. Mēs aizmirstam kādēļ likās tik nepieciešami pateikt "es mīlu", kādēļ "diena ir svarīga" un aizmirstam kādēļ "es apēdu saldejumu" un pāri visam mēs aizmirstam cik lietus ļoti "raud manā vietā". Ar siltu mīlestību, šodienā – ēdot saldējumu – klausoties tikai vienu no divām austiņām – mīlot visu un neko – Jauku dienu, mīļā Cosmo meitene. (l)
