Ar savu viru izrunaties nevaru. Taja ir musu abu vaina. Esmu kopa ar cilveku, precejusies, bet…Esam kopa pusotru gadu, pirms paris meneshiem apprecejamies. Skaistaka diena bija musu kazas. Viss bija skaisti, ta diena bija ka pasaka. Bet musu kopdzive ir ka uz rozes dzelkshni. Musu attiecibas bija sakushas nepareizaja laika. Vinjs bija tik tikko ka izkskiries no savas draudzenes, bija pagajushas labi , ja paris nedeljas. Tad pec kopa pavadita skaisa vakara, kad jau bija norunatas vel tikshanas, vinjs pazuda. Uzzinaju no kopigiem draugiem, ka vinjs ir atgriezies pie savas bijushas draudzenes. Tad pagaja 2 meneshi, vinjs man atsutija sms, ka ir atkal brivs un vai es ar vinju gribetu tikties, protams, teicu, ka ne, nebushu vinjam nekads ielaps. Pec nedeljas musu kopigie draugi uzaicinaja atpusties kopa, jautaju vai tur bus ari vinjs, teica, ka ja, ljavos but pierunata , skaisti saposos, aizbraucu. Vinjs man protams centas skaidrot, ka centas saglabt attiecibas, bet tas neizdevas, teicu, lai, man vienalga, jo nedomaju but kopa ar vinju. Bet vakars izveras savadak…Sakam tikties, starp mums bija saikne, speciga un neapturama. Bija skaists laiks, tikos ar vinju, nesaja mani uz rokam, viss musu laiks kopa bija rozu lapinjam kaisits. Iemilejos. Biju tiesham ar roza brileem uz aciim…
