Sēžu mīkstā atpūtas krēslā, ar vienu aci lūkoju,ko "veido" mans bērns ar manu Lielisko Vīrieti, un domāju,kāda gan es biju muļķe..!!! Nē, es nenožēloju ne savu mammas, ne sievas statusu..,bet gan ko citu. Kad piedzima meita, protams, viss mainījās- uzmanība bērniņam, viss darāmais, nu, secinājums tāds, ka vīram mazāk uzmanības, man mazāk uzmanības no viņa. Un tad, laikam ejot, sākās visādas nomācošas domas..- varbūt mīlestība sāk noplakt, varbūt es vairs neesmu tik interesanta, varbūt, varbūt un varbūt. Tik tālu varbūt, kamēr prātā iešāvās doma- ja nu es tagad satiktu kādu, kuru ieraugot, aizraujas elpa, kādu, ar kuru lidotu tauriņi vēderā. Nē, es negribēju pamest vīru, gribēju atkal tās foršās sajūtas. Es gluži vienkārši nespēju samierināties, ka iemīlēšanās, čubināšanās un starošana ir pārtapusi ikdienā. Tā kādu laiku es klejoju pa iepazīšanās portāliem, tā arī nevienam neko neuzrakstot. Kāpēc? Tāpēc, ka atverot kādu profilu, manas acis neredzēja adresātu, bet gan domās restaurēja mana vīra tēlu.. un tad, vienu dienu viņš atbrauca mājās, ienāca pa durvīm un paņēma meitiņu klēpī /gluži tāpat, kā jebkuru vakaru/, Tajā brīdī viņš paskatījās uz manis un teica:"Paldies,Mīļā,ka Tu esi. Bez Tevis es nebūtu nekas!" Šajā sekundē es sapratu, ka mēs paši taču veidojam savu dzīvi- tik skaistu un laimīgu, cik protam, cik gribam un varam. Es nebūtu nekas, ja man nebūtu mana fantastiskā meita un viņas fantastiskais tētis. Neko būtiski neesmu mainījusi ne mūsu ikdienā, ne lielākos mērogos, tomēr es mēģinu katrā dienā ienest prieku. Vīru mājās gaidīt ar prieku, nevis "zāģēt", ka 5minūtes vēlāk, nekā solīja, uzcept pankūkas un ritināt rullīšos ar zemeņu zapti, reizēm izplānot brīvdienas tikai mums trijatā, nevis ar visiem draugiem un radiem un vēl tūkstošiem lietu.. un tagad, kad lapas jau tik skaisti sāk krāsoties, jāiet laukā, jāskraida pa lapām, jāmet tās gaisā, jāmeklē debesīs varavīksnes, naktī jāskaita zvaigznes, jābaro pīles, jāiet stadionā skriet.. bet galvenais- tas jādara kopā ar saviem pašiem mīļākajiem. Un katru dienu jāatcerās un arī jāpasaka, ja ne ar vārdiem, tad vismaz ar darbiem, ka ES TEVI MĪLU. Un es taču mīlu. Savu meitu un vīru. Uz mūžu 🙂 Mīliet arī jūs, meitenes:)
