Šī diena…es nespēšu to aizmirst! Zinu sevi, zinu to kā jūtu…kā domāju…kā atceros lietas. Darbā vienkārši eju Viņam garām, bez nejaušiem pieskārieniem, kādus agrāk bijām iecienījuši, bez acs piemiegšanas…vienkārši eju garām. Kārtojam lietas, runājam, apspriežam darījumus, pasmaidām, apmaināmies ar skatieniem….bet tas arī viss…es eju un tēloju, ka viss ir kārtībā! Bet nav…dziļi jo DZIĻI NAV!!! Pētu viņu ar acs kaktiņu un atceros, cik kaislīgi mīlējāmies vēl nepilnas divas nedēļas atpakaļ…tik kaislīgi, tik perfekti un tik baudpilni mums sanāca! Tinu filmu…trīcēju viņa apskāvienos…abi trīcējām…uzmetās zosāda no atmiņām…sirsniņa ātri sitas…ak, Dievs!!!! SAŅEMIES! Tu esi stipra! Vakarā braucu mājās, klausos mašīnā skaļu mūziku un raudu balsī kā maza meitene…asaras kā pupas birst, bet sevi lamāju,ka rīt būs aizpampušas acis-nedrīkst raudāt…tomēr nevaru sevi nomierināt. Tik ļoti mīlu to vīrieti, bet zinu,ka nekad, nekas tālejošs mūsu starpā nebūs…SAMIERINIES, AIZMIRSTI…aizmirsti… Viņš nepazvana…viņš neuzraksta..VIŅAM ir vienalga un sāp vēl vairāk! Un viss sākās gluži nevainīgi-attiecības bez saistībām! Sekss-lielisks sekss, vīns, cigaretes. Vēlāk sapratām, ka nevaram tā, ka domājam viens par otru…bet nevarējām vairs. Itkā bijām kopā, bijām viens otram, bet tajā pašā laikā nebijām…kā tas sanāca-nezinu. Pienāca tāda reize, kad skatījos uz viņu un domāju: Bāc…ar viņu ir tiiiik izcili, gribu viņu, gribu ģimeni, gribu bērnus…Vai nu Tu man esi, vai nu nē un viss, savādāk es nevaru. Viņš arī grib, bet saka, ka baidās, meklē attaisnojumus…tā nu pavilkām vēl to laiku, tiešām tikai pavilkām. Es neizturēju! Pateicu, ka nevaru tā un viss…viņš vēl ko mēģināja labot, bet par vēlu…vārdiem,kas teikti desmitiem reižu, bet nav attaisnoti un piepildīti, Tu nespēj ticēt. Jādzīvo tālāk… Šodien uzzināju, ka Viņš pārvācas dzīvot uz citu pilsētu, jau sen plānojis un meklējis dzīvokli…un es nemaz nezināju, jo biju tukša vieta viņa dzīvē, savādāk jau būtu rēķinājies! Sāpīgi… Un kā tā var? Vīrietim, kam tiek dota iespēja dabūt visu! Sievieti, izcilu seksu, mīļumu, atbalstu, uzticību, sarunu biedru, klusumu, kad vajag, brīvību, kad gribas-citi teiktu-sapnis, ne sieviete, bet te-kā pret sienu….Ai…ko nu vairs! Kunkulis kaklā tāds, ka ne norīt, ne izspļaut… Varbūt pietiek raudāt? Pietiek!!! Uzrakstu māsai un draugiem uz Angliju īsziņu…izkratu sirdi…viņi sēž kompānijā pabā, dzer alu…parunājam. Pēdējā īsziņa no viņiem: BigDzabaDzaba from Darek 🙂 GREATINGSfromBister,keepYOURheadUP, EVERYTHINGSgonnaBEallright, UwillSEE, bee, bee Mīlīgi, sirsnīgi…Nedaudz pasmaidu… Bet sirdī tukšums, klusums, sāpes un VIŅŠ! Ieritināšos segā…samīcīšu no segas kunkuli un uzlikšu savu kāju tam virsū…tā jau kuro nakti, iedomājos, ka tā ir Viņa kāja…un tā man vieglāk aizmigt…pierasts…
