Sveikas! Ir pienācis laiks, ka manī ir par daudz un par maz. Par daudz slikta, par maz laba. Par daudz stresa, par maz miera. Par daudz emociju, par maz brīvības. Šādi es varētu turpināt mūžīgi… un par to nešaubos. Kā arī ir pienācis laiks pārdomām. Ko darīt tālāk? Kā dzīvot? Vai dzīvot? Kur bēgt? Vai bēgt? Ir pārāk daudz jautājumu, un pārāk maz atbildes, ja godīgi, atbildes nav vispār. Jā, esmu daudz domājusi un meklējusi atbildes uz jautājumiem, kas varētu izmainīt manu dzīvi. Bet panākumu pašlaik – nekādu. Kaut kas nogāja greizi, par to nešaubos. Varbūt jūs nemaz nevarat tā sakot ”iebraukt” manā samezglotajā tekstā. Bet es lieku ārā visu kas uz sirds, nestāstot – kāpēc tā? kas notika? kas par problēmu? Un negribu atgriezties senā pagātnē. Bet viss ko zinu ir tas, ka man ir slikti. Tik vienkārši. Nekas īsti nespēj to mainīt, lai cik es mēģinātu mainīt un sagrozīt, samezglotās domas un rīcības. Esmu pārāk ļoti apmaldījusies šeit. Man ir jādodas citur, jādara citas lietas un jādomā par citām lietām. Bet pagaidām tas nav iespējams. Ir jāpaliek pie šī visa, tik ļoti samezglotajā situācijā. Un jācer, ka reiz tomēr tikšu no tā visa vaļā. Būs vairāk laba un mazāk slikta. Vairāk līdzsvara, mazāk stresa. Bet līdz tam, kaut kā ir jāizvelk. Dievs zin kā! 🙁
