Mana sune savainoja ķepiņu un es biju spiesta viņu nest aptuveni kilometru uz mājām (viegli nebija, kaut gan viņa sver tikai kādus 10 kg). Tas man lika aizdomāties, kas cilvēkus mudina rūpēties par kādu, ne tikai dzīvnieku, bet arī otru cilvēku. Labi, ģimenē mēs mīlam viens otru, jo esam saistīti ar asins saitēm. Tā ir tā sauktā "asins balss". Tas, domāju, ir vairāk fizioloģiski, nekā psiholoģiski. Es te tagad nerunāju par tiem, kas pamet savus bērniņus bērnu namos vai, pasarg’ Die’s, kkur uz ielas vai miskastē… Es nevarētu pamest savu suni, kur nu vēl bērnu. Kas ir tas, kā mudināti mēs izlemjam, palīdzēt tantiņai, kurai uz ielas ir palicis slikti vai vienkārši pasoļot garām? Ignorēt taču ir vienkāršāk. Un citam pat neiesmilkstēsies sirdsapziņa… Kas mudina pieķerties kādam, saukt to par draugu un izjust otra sāpes tikipat stipri kā savējās vai vēl stiprāk? Palīdzēt, neko nedaidot pretī, iedot naudu ubagam, ziedot… Nezinu, laikam jau tas ir atkarīgs no katra cilvēka audzināšanas, morālājām vērtībām utt… utt. Vai vienkārši kkas mūsu sirsniņās liek ietrīsēties un tā ir mīlestība pret apkārtējiem, draugiem, mājdzīvniekiem, bet galvenokārt pret sevi, par to, ka izdraīts labs darbs.
