Kopš tā notikuma, kas Zentas aplami lielās mutes dēļ, protams, nevienam nebija noslēpums, Rūdolfs gandrīz nekad un nekur vairs netika godināts, nosaucot kā citus godīgus līdzpilsoņus – vārdā un uzvārdā. Kopš tās reizes Lubiņu saimnieks pārtapa par Fikso Rūdi. „ Ka tevi jupis parāvis, trakais sievišķi!” Rūdis pukojās uz savu Zentu, taču arī pēc minētā gadījuma turpināja ar sievu dzīvot mīļi. Vai tad nieku dēļ divi prātīgi cilvēki ilgi naidu turēs? Jo vairāk tāpēc, ka gali galā viss labi beidzies. Jauni būdami, Zenta ar Rūdi nesagāja kopā lielas mīlestības dēļ drīzāk to varēja saukt par aprēķinu, jo abi bija tiem laikiem gana turīgu vecāku vienīgās atvases. Jautājumu par to, kur jaunajai ģimenei dzīvot izlēma Zentas mamma, kareivīga sieva, no kuras meita mantojusi skaļu balsi, ēverģēlīgi dabu un plašus apgriezienus. „ kad mēs ar papu nomirsim, māja lai paliek par muzeju,” Zentas mamma vēlējas aiz sevis atstāt kaut ko ievērojamu. Visi kaimiņi apsēdās, tā teikt, uz ausīm. Muzejs – tas izklausījās iespaidīgi. Ideja, starp citu, nekrita gluži no zila gaisa grābta. Zentas senčos skaitījās kāds gleznotājs, kas pašā Pēterpilī smalko amatu izmācījies un vairākas vasaras pavadījis Bračku ģimene mājā, gleznodams klusās dabas, ainavas un portretus. Vairākums mākslas darbu bija aizgājuši savus ceļus, bet dažas talantīgā radinieka gleznas bēniņos vēl glabājās. Kad jautājums par jauno ļaužu dzīvesvietu tika izlemts, Zentas pavadītāji, tēlaini izsakoties, iecēla ratos smago pūra lādi, meiča devās līdzi savam Rūdolfam un Lubiņiem. Nekāda vaina – skaistas lauku mājas gleznainā upes ielokā, apkārt plaši lauki, zaļi meži. Kad Rūdolfa vecāki nomira, jauni Lubiņi uzlika mājai jaunu jumtu, uzbūvēja garāžu nesen iegādātajam auto un dzīvoja cepuri kuldami. Māja ērta, vietas pietika visiem sešiem bērniem, puķi dobes pie sliekšņa kā parkā. Vienīgi par labierīcībām saimniekiem nezin kādēļ nebija iznācis vaļas vai vēlēšanas kārtīgi padomāt. Kā sākumā gājuši, tā vēl tagad staigāja uz pakalniņu, kura galā sirdsmājiņa kā senču laikos, maza un šaura. Jau Zenta, paliela, bet kalsna knapi iespraucās, par Rūdi, kad tas un vecumu, aktīvās darba gaitas beidzis, krietni apvēlās, nemaz nerunājot. Tā nebija, ka Lubiņu saimnieku nesaprata aplamību, jo galu galā katrs cilvēks, attiecīgajā vietā sēdēdams, vēlas justies ērti, Zenta pukojās katru reizi, kad pēc sirdsmājiņas apmeklējuma teciņiem laidās un māju. Arī Rūdis gudroju, ka reiz taču būs jāsaņemas un lietas labā kaut kas jāizdara , bet laiks gāja un nekas nemainījās. – Eh, manam mūžam pietika, bet bērni lai vēlāk būvē no jauna, ja grib – Rūdis uz vecumu kļuva pavisam slinks. -Reiz tu tur iesprūdīsi, un tad ar visu māju tevi celsim no tās sūdu bedres nost, – sieva pukojās. Un tad pēc kāda notikuma Lubiņu saimnieks pārtapa par Fikso Rūdi un viņu mājā beidzot notika kapitāli pārbūves darbi, kuru rezultātā Zenta dabūja ne tikai siltu un ērti tualeti, bet arī jaunu un spoži baltu vannu. Aukstais salnas rīta tā vien vedināja ilgāk pavārtīties pa gultu, bet ko tu, cilvēks vārtīsies ja dabiskās vajadzības spiež aut kājas un doties atviegloties? Pa pusei pamodies, pa pusei vēl miegā Rūdolfs mazā tumsiņā klusām izkārpījās no migas, sataustīja pidžamas bikses, ieslidināja basās pēdas galošas, uzmeta pufaiku un salīgi nodrebinājies, vēra ārdurvis,. Ja vajadzētu pa mazam, izlīdzētos ar spaini, bet tā kā lieta nopietnāka, neko darīt – jādodas ārā, aukstumā. Vakar jautri pilošās lāstekas pie sliekšņa izveidojušas viltīgi glumu ledu, pamazām zūdošai, naktī sasalušais pavasara sniegs jautri krakšķēja zem steidzīgā gājēja kājām. „ Uzmanies, ka nepaslīdi!” Rūdis iztālē dzirdēja Zentas pamācību. „Tad gan Zentuks apsmietos, ja redzētu, kā es pie būdas durvīm jau laikus nolaižu bikses, lai iesprauktos iekšā.” Tik tālu nu bija aizdzīvota – lai tiktu apsēsties uz poda cauruma Lubiņu saimniekam iepriekš bija jāsagatavojas: jānomet vamzis kupenā, jānolaiž bikses, jo to novilkšana sirdsmājiņas iekšpusē šaurības dēļ kļuvusi problemātiska, un atpakaļ kāpjoties, jāmēģina uzstutēt sēžamvieta tai paredzētajam caurumam. Smieklīgi, protams, bet ko padarīsi ja dzīve piespiež? Pagriezis pliko pēcpusi Rūdis atrāva tualetes durvis un, kā parasti, spiedās iekšā šaurajā telpā ar otru galu pa priekšu, tad pietupās, atstiepās un… – Ā-ā-ā-ā! – pēkšņu pāri klusajiem laukiem un mežiem, gleznainajam upes ielokam un staltajai Lubiņu mājai atskanēja sirdi plosošs kliedziens. – Rūdi, kas tev notika? Rūdiņ mīļais, neņem tik traki pie sirds, es taču tikai pajokoju, – Zentai pat smiekli aizmirsās, redzot, cik ļoti viņa pārbiedējusi savu vecīti, – Pagaidi, Rūdi , kur tu tik fiksi skriesi? Vēlāk, kad Rūdis jau bija atgriezies mājās no patālā skrējiena pusmastā nolaistām biksēm, viņi abi to gadījumu pārrunāja mierīgā gaisotnē. – Un tu tiešām nemanīji, ka es jau tur sēdēju priekšā? – Zenta tincināja vīru, turēdama kājas krusteniski un smiedamās tā, ka vai līdz zemei jālokās. – Tāpēc es skatos: atsprāgst durvis un tavs smaguma centrs nāk tieši man virsū! Domāju – tūliņ saspiedīs, tālab pastiepu roku un … – Stulbais sievišķi! Vai nekur citur nevarēji kniebt, vai tieši gar olām jāgrābstās?! Pietam ar tādu roku kā miroņam! – Kur tad tādā aukstumā lai siltas rokas rastos? Tāpēc es tev, vecīt, vienmēr saku – uztaisi man vannasistabiņu mājā iekšā, -Zenta jau nebūtu Zenta, ja paliktu atbildi parādā. Un ja galu galā nedabūtu to, pēc kā vairāk par visu ilgojusies! Inguna Bauere „Ievas stāsti ”
