Tātad mans dzīves parmaiņu laiks sakā pirms 2 gadiem. Es mācijos parastā pilsētas vidusskolā. Jau sākoties mācibu gadam, mani pārnēma bailes par to, ko darīšu pēc vidusskolas. Laiks gāja. Cītīgu mekleju skolas, kursus utt. Lidz nonācu pie secinājuma, ka neko nevaru atlauties. Nāku no nabadzigas gimenes + masa bija augstskola un izredzes man tikt nebija. Tā nu vienigā izeja bija braukt pie drauzdenes uz Lielbritāniju. Teiksu godigi, biju satraukta. Mani vadija skumjas un prieks. Skumjas, jo man bija draugs. Kopā bijām 2 gadus. Pateikt vinam, ka man jāaizbrauc bija sirdi plososi. Biju gatava tam, ka vins nevelesies ar mani tikties, bet nē – vins palika lidz manai pedejai dienai Latvijā. Nekad muzā nebiju izjutusi sādas sāpes, likās, ka sirdi rauj ārā no krutim. Nu ierados. Es nejutos laimīga. Jutos kā no laivas izsviesta. Ar draugu sarakstijos, lidz bridim, kad sapratu, ka man nav nekadu iespeju atgriezties mājas. Lidz ar to sāku cilveku atstumt. Domāju, ja neuzturesim kontaktu paliks vieglāk. Sirds sāpeja. Jutas nerimās. Pie sevis domīju – nu cik ilgi var mīlēt cilvēku ja neredzi viņu, neuzturi kontaktu, nevari sajust vinu.. Atbildi neradu. Ilgas mocija mani, grauza grauza lidz pienaca diena, kad braucu apciemot visus. Sis laimes sajutu, kad izkāpu lidostā ‘Rīga’, to nevar aprakstit. Sajutos skumji, jo esmu spiesta dzivot ārzemes, pet pasas gribu, es atdotu visu, lai varetu atgriezties kadreiz Latvijā. Tātad mans draugs mani tur sagaidija. Jutos kā debesis. Katru dienu pavadijam kopā, lidz bridim, kad bija jaatgriezas. Es tik loti negribeju atgriezties, velejos aizbegt, paslepties, lai nav jabrauc, bet realitate paliek realitate. Tā nu seit rit mans 2 gads. Jutos tuksa. Katru milu dienu skumjas pec majam -Latvijas pieaug. Lai ari ko cilveki neteiku es vienmer leposos ar to, ka esmu Latviete. Ja es nebutu spiesta pamest valsti, iespejams nekad nenovertetu to. Tās ir manas mājas, mana dzimtene, neviena cita valsts to neaizstās. Tagad ar nepacietibu gaidu vasara, kad tikso ar gimeni, draugiem un Vinu.. Es ticu, ka vins ir mans vienigais un istais, jo so gadu laika nevienam no mums nav bijusas citas attiecibas. Manas jutas pret vinu nekad nau rimusas.. Jutos tuksa, jo nevaru but blakus cilvekam ko milu, kas ir mana dzive..Jutos tuksa, katra diena ko pavadu seit sagrauj mani arvien vairak un vairak..
