katrs piedzīvojums dzīvē ir jāizdzīvo,jāizbauda. Katrs satiktais cilvēks ir jāiepazīst. Es visu laiku vēlos vīrieti kurš piekrīt satikties tikai,kā draugi,nevis kā pāris. nekādu saistību, nekādu attiecību. patiesībā jau attiecības, tas ir tikai tāds vārds, tāds statuss, un ja godīgi es bez tā statusu tak varu iztikt, man tā likās, biju tādu domu ieņemusi galvā. Viss ir lieliski, esmu satikusi viņu, kurš gluži kā es nevēlās attiecības tikai tā nosaukuma dēļ, mēs varam satikties gluži kā pāris, bet tāds nebūt. Nu lūk, bet problēma ir tāda,ka ar laiku jau pieķērās gribot negribot, tam ar ko pavadi tik daudz laika, dienas un naktis kopā.. bet mēs tak runājam,ka nebūs attiecības, priekš kam-tā nosaukuma dēļ? un pašlaik es skrienu kā ar galvu sienā un domāju- man tač tomēr vajag to statusu- "Jā, mēs esam pāris, īsts pāris"… bet nevaru nekādi pārkāpt savam lepnumam, esmu to uzslējusi visai augstu, bet viss jau notiek tā kā tam jānotiek, un gan jau mēs abi vienlaicīgi sajūtim to,ka ja mums jābūt ītam pārim, bet vēl mans lepnums neļauj man padodies.. un viņa lepnums ne tik. haha, pati biju iedomājusies ka tas būs viegli, ka satikties brīvdienās un darba dienās runāt bezgalīgi ilgi pa telefonu, bet tomēr tas nav nemaz tik viegli, un jaa,laikam divi cilvēki, kuriem vienam pret otru ir simpātijas nevar būt vnk draugi. un tagad es domāju, no kura brīži kļūstam par īstu pāri-tad,kad telefona sarunas kļūst biežākās, garākas? kad nebaidamies jau atvadoties pa telefonu pateikt- "atā, bučas"!? vai arīi, tad,kad draugi jau sāk prasīt-""kas starp Jums īsti ir"? vai tad,kad nevari iztik 20 minūtes viņu nesamīļojot, nepaskatoties uz viņu, nesabučojot? (l) nebiju ko tādu jutusi divus gadus, likās,ka vēl nav laiks, ka vēl nekādus dejošu taurentiņus negribu un negaidu, bet viņi atnāca, negaidot. Un nevakag būt lepnam, tā tikai pazaudē savu laimi. ahh, ja būtu tik viegli nebūt lepnam un aizspriedumainam, vai ne? 🙂
