huh, kamēr sapratu, kā pievienot jaunu ierakstu…
pārlasot vakardienas sacerējumu, jūtu, ka emocijas bangoja. mirklis, kad lūst vadzis. Kā viss beidzās -daudz maz labi, protams, vēl pāragri spriest.
Šis pēdējais pusgads…arvien biežāk nākas būt slimnīcā kā piederīgajam. Cita loma, savādākas izjūtas. Svešādas.
Grūti izlikt izjūtas loģiskā secīgumā. Pat nezinu, kā iesākt.Man tuvam cilvēkam šodien ir operācija. Nezinu, kas mani ir iespaidojis, bet baiļu sajūta ir fantastiska. Kārtējā negulētā nakts, ar murgiem uz pusēm.Bailes, neziņa un atkarība no ķirurga roku veiklības un mistiskām likumsakarībām.Te nu var domāt, kā gribi -svarīgi/mazāk svarīgi orgāni, operācijas apjoms un lokalizācija, utt… Viens ir skaidrs- ja tu esi pieradis pie sava ķermeņa un tā funkcijām pilnīgā, tad kādas iztrūkums- tas ir baisi. Esmu pieradusi pie savas labās acs ambliopijas kopš bērna kājas (var mest akmeni vecāku un mediķu dārziņā, bet es to nedaru). Jūtos nosacīti pilnvērtīga.Saprotu, ko nozīmē būt ārstam. Arī pacientam. Bet visgrūtākā tomēr ir tuvinieka/piederīgā loma. Varbūt pareizāk – vismazāk zināmā un līdz ar to biedējošākā. Jo parādās emocijas, kas citkārt, kā darbā ierasts, uz āru netiek laistas.Protams, fascionējoša ir kārtība, ka akūtā kārtā pacientu operē tikai pirmdien, lai arī griezies slimnīcā ir ceturtdien. Jā, jums var kļūt sliktāk, bet diemžēl tāda ir kārtība. Sliktāk, nozīmē neatgriezeniskus procesus…Domāju gaišas domas…un tik audzēju kabatslakatiņu kaudzi.
