Man nelika mieru tas, ko viņam nepateicu. Nepārtraukti prātā pārdomāju, ko un kā vajadzēja sacīt. Šīs lietas mani tik ļoti nomocīja, ka nolēmu uzrakstīt viņam vēstuli, kaut gan zināju, ka to nekad nenosūtīšu. Tādā veidā, šķiet, pateicu visu, kas bija sakrājies.
Un, līdz ar pēdējo papīra drisku, kas sadega ugunī, es tā kā atbrīvojos no neizteiktajiem vārdiem, kas mani tik ļoti tirdīja. Biju atdevusi papīram atzīšanos, zaudējuma sāpes un vilšanos.
Atskārtu, ka sāku viņu aizmirst. Par spīti tam, ka tik spītīgi turējos pie atmiņām, viss sāk pārklāties ar arvien lielāku miglu. Man ir žēl šo atmiņu, jo cerēju, ka vismaz tās man neviens neatņems. Varbūt esmu pārāk sentimentāla un pagātne man traucē doties uz priekšu, bet man ir vienalga. Šodien es skumstu…
