Manī ir sakrājušies pārāk daudz jautājumi…
Kādēl es vispār piedzimu?Kādēļ mani dzīve un liktenis tā pārbauda, ka es vienīgais,ko esmu savā dzīvē jutusi ir sāpes?Kad reiz man būs iespēja jsuties laimīgai un smaidīt no sirds, ne tikai tēlot smaidu un iekšēji asiņot un raudāt?
Ir pārāk daudz lietu sakrājušās manī…Tās visas grib izlauzties brīvībā asaru veidolā, bet…Es neesmu spējīga raudāt…Gribu kārtīgi izraudāties, bet nesanāk…
Vai tiešām vienu dienu manām ciešanām nepienāks gals?
Kā ir teicienā “Skumjas-tas ir nodoklis par laimi”…Tad sanāk, ka es esmu šos nodokļus krietni pārmaksājusi, jo es laimīga nekad neesmu jutusies…Pat ne agrā bērnībā…
Kad pienāks tas brīdis, kad es beigšu sevi ienīst?No šīs sajūtas ciešu es, cieš mani draugi un kolēģi, jo es pat reizēm necenšos tēlot smaidu…Ja šādi turpināsies, tad es negalvoju par saviem darbiem…Varu pateikt atklāti-es jau vienreiz mēģināju padarīt sev galu…Jūtu, ka varbūt tas notiks atkal…Vai arī es atkal sākšu spēlēties ar žileti, lai gan cenšos pēdējās dienas no tā atturēties tikai tāpēc, lai nesāpinātu apkārtējos un viņi nenojaustu to, kā es tagad jūtos…
Varbūt ir kāda iespēja tam tikt pāri?Man vienkārši nav variantu un es drīz tiešam iespējams vairs neizturēšu šīs iekšējās sāpes, kas nepazūd, bet ar katru nodzīvoto dienu kļūst arvien lielākas…
