Man gribas smaidīt. Mieriņš.
Svarīgi zināt, kā Tev iet. Ka kaķis pabarots, aizkari atvērti, saule ielaista istabā. Kafija uzvārīta un krekli izgludināti.
Lai cik liels huligāns tu nebūtu, vai gribētu būt, zini, es nebaidos no ārišķībām. Jo zinu, ja vajadzēs, Tu atbrauksi nakts vidū, kā to izdarīji vakar.`
Pa lielai daļai es neticu Minhauzena stāstiem, bet es ticu mums.
Tikai tāpēc, ka vairs var nebūt; mums pēkšņi kaut ko ļoti vajag. Un mēs katrs esam ierobežotā daudzumā.
“un ja kas, man vakar ļoti patika Tavs smaids. Šorīt tā pamodos -a tas man acīs.”
Emocijas, kas nav bijušas gadiem. Dzīvoju. Atkal.
Dziesma, kas “paņēma”, nezināju par tās eksistenci agrāk – http://www.youtube.com/watch?v=NrOWsUyHBUg
