Līdzko uzzināju, ka man būs vispārējā anestēzija, mazliet sāku satraukties, meklēt googlē, kas tas ir par zvēru un kā tas iespaido organismu. Protams, ķēros arī pie jaunas cosmo diskusijas veidošanas. Paldies, visām, kuras atbildēja un lielākā daļa sabiedēja. 🙂 Absolūti negribējās pielekt sēdus operācijas vidū un brēkt kā aizkautam zvēram: “Brīvību skudrulāčiem!” Bet neko darīt, piepūtu vaigus un jutos kā ordeni nopelnījusi, tiklīdz uzvilku operācijas veļu-milzīgs halāts, kurā var satilpt divi hipopotami. Ietinos tajā un vēroju logā savu atpulgu-tīri smuki, neskatoties uz to, ka biju nekrāsota. Vispār jutos kailāka kā nekad iepriekš, taču tik daudz prāta man pietika, lai saprastu, ka uz operāciju dodos ne uz skaistumkonkursu. Atbrauca divas tantes ar gultu man pakaļ, ietina mani segās kā tārpu kūniņā, saviņķelēja manus matus zem micītes, teica, lai nesatraucos un ripinot mani pa koridoru citam medicīnas personālam teica, ka ved smuku meitenīti. Jā, viņas zināja, kas var mazināt manu straukumu esot ietītai segās nekrāsotai un ar noslēptiem matiem zem “dušas cepures”. Protams, pateikt, ka esmu smuka. 🙂 Šoreiz es pat necentos iebilst. 🙂 Noguldīja mani uz operāciju galda-tas gan izskatījās tik šaurs kā laipiņa virs bezdibeņa, paspēju padomāt, nez kā uz tā gulda pavisam lielos cilvēkus, varbūt sastumj kopā divas un tad, ja paveicas, tās neatdalās un cilvēks nenoveļas starp tām uz grīdas kā pelmenis. 😀 Oo, izrādās tai laipiņai ir arī divas atbīdāmas laipiņas rokām, lai cilvēks izskatītos kā jūras zvaigzne. 🙂 Atceros, ka jautāju-vai cilvēki esot narkozē nemēdz mētāties ar rokām. Atbildes vietā manas rokas piesēja pie tām. 😀 Jebkura māsiņa ieraugot manas vēnas nošausminās, jo to tikpat kā neesot vai arī ir, bet tās ieraugot dūrējus mēdz noslēpties. 🙂 Šis nebija izņēmums, izmēģinot padurstīt mani rokā, viņa saprata, ka jau nekas labs nesanāk un meklēja citu vietu. Pirmais, ko ielaiž vēnās, ir alkohols. 😀 Nē, tiešām, kaut kāda viela, no kuras es reibu tāpat kā pēc liela daudzuma izdzerta draņķa, kurš sajaukts ar Colu. 🙂 Pateicu, ka jūtos kā piedzērusies un sapratu, ka nevajadzēja, padomās vēl ka esmu rūdīta alkoholiķe. 🙂 Ar mani runāja, skaitīt nelika, prasīja, cik veca esmu, to visu atceros kā pa miglu, bet atceros, ka ieraudzīju savu ar dzelteno dezinfekcijas līdzekli nopūsto kāju, padomāju, ka tā izskatās gandrīz kā nosauļota un prasīju vai man nevarētu tā nopūst visu ķermeni, uz ko ārsts atbildēja, ka par atsevišķu samaksu noteikti. Vēl jautāju, vai narkozē cilvēki nemēdz stulbi runāt? Viņš atbildēja: “Tu jau stulbi runā!”. Nu paldies, Tev, ārst! 🙂 Zinu, ka kaut ko vēl teicu/prasīju par tizlumu. Sapratu, ka viss personāls smejas un, šķiet, pati arī smējos. Lai nu kā, izskatās, ka narkoze ir jautra padarīšana. Pamodināja mani turpat operācijas telpā, kur pēc 3 sekundēm atslēdzos atkal, pamodos palātā ar
domu, ka man viss ir forši, tikai mazliet drebēju, taču tas āri pārgāja. Aizsūtīju pāris īsziņas, man atzvanīja, runāju skaidri un sakarīgi, tikai pēc pāris stundām neatcerējos, ko biju sarunājusi. 😀 Manējie tā piesardzīgi teica, ka esot izklausījusies miegaina.:) Un tagad kā klasiskās balvu saņemšanās ceremonijās teikšu paldies, visiem taktiskajiem, jautrajiem un stulbi runājošiem. 🙂 Vakar saņēmu vairāk īsziņas un zvanus nekā savā dzimšanas dienā. 🙂
