Ir pavasaris. Maijs, ja gribam būt precīzi, tātad jau pat ļoti pavasaris. Mēs, cilvēki, nezinu kāpēc, esam izdomājuši, ka šajā gadalaikā kaut kas ir jāmaina. Nav svarīgi, vai tas ir svars, attiecību statuss vai, varbūt, darba vieta.
Tad nu lūk, te nu mēs esam šajā saulainajā maija dienā- es un mana sjūta, ka neesmu mainījusies pietiekoši, vai, precīzāk, ne tik ļoti kā gribēju. Jo, patiesībā, tik daudz, cik ļoti esmu mainījusies kopš pagājušā pieneņu ziedēšanas laika neesmu, vismaz gada laikā noteikti ne, vēl nekad. To, tieši kādā ziņā, atstāsim Jaungada blogam (tajā taču arī kas jāraksta, vai ne).
Bet, kā jau tas cilvēkiem gadās, man nav labi. Neesmu apmierināta ar paveikto un tagad nezinu, kur šo sajūtu lai nobeidzinu. Nekas, labi, gandrīz nekas nav tā, kā biju cerējusi. Līdz ar to, es nevaru paskatīties uz labajām mācībām, ko esmu guvusi. Nenovērtēju mācības, ko cilvēki man snieguši. Viss, kas šobrīd man ir- nepabeigtības un tukšuma sajūta, un es izmisīgi meklēju ar ko (vai ar kuru) šo tukšumu aizpildīt.
