Brīžiem liekas, ka dzīve mums ik pa brīdim uzkrauj kādu smagu nastu un smagi stradajot, mēs to pamazām noveļam no pleciem. Attiecības ir sarežģīta nasta, ja abiem nav vienādi stipras jūtas.
Kādu laiku atpakaļ, izklaidējoties iepazinos ar puisi, no tā vakara bijām nešķirami, viss lieliski, un pat paši nespējām nobrīnīties cik ātri mums viss notiek,viss saskan, viss tik labi…
Pagāja kāds laiks un jūtu-kaut kas nav kārtībā, laikam jau mums sievietēm tomēr ir iekšējā intuīcija. Manas aizdomas apstiprinājās- puisim vajagot padomāt… Man punķi un asaras, negulētas naktis un jau skaidrs ka attiecībām gals klāt! Izrunājāmies, mierīgi izbeidzām attiecības, tikai tādēļ, ka ka viņam nav tik stipru jūtu kā man, tikai tāpēc, ka viņš pats nezin ko vēlas…
Tā nu aizritēja pāris dienas, visu šo laiku bijām kontaktējušies, un solis pa solim atkal viss jaukais atpakaļ-atkal esam kopā! Man tauriņi vēderā un liekas ka laime staro man pa visiem galiem arā, pat aiz prieka raudiens nāca!
Nepagāja ne ilgs laiciņš, ka vienu dienu jūtu, nav viņš tik mīļš, tāds atturīgs, domīgs. Baidījos par to , ka tas atkārtosies, un tas notika atkal…
Viņš nezin ko grib, viņam laikam patīkot labāk būt vienam, tā viņš esot pieradis…Kad pajautāju par jūtām, viņš atbildēja, lai neuzdodot tik grūtus jautājumus! Mēs satikāmies, runājām, viņš teica, ka jūtas neesot tik stipras, ka viņš nezinot, kas ar viņu notiekot, nezin ko pats grib… Tajās pašās minūtēs viņš apskauj un noskūpsta mani, bet nē, tomēr viss…
Tā arī viss ir beidzies…
Tikai mana neizpratne, simtiem neatbildētu jautājumu! Nav jau kam jautāt un nav kas atbildēs!
Kāpēc viņš runāja par nākotni?Kāpēc viņš iepazīstināja mani ar savu ģimeni? Kāpēc šķiroties vēl skūpsta un apskauj? Kāpēc viņš vēl uztur ar mani kontaktus? Varbūt viņš baidās no manis,no mana patiesuma? Vai no attiecībām? Bet varbūt viņam tā bija tikai izklaide? Bet viss likās tik īsti un patiesi…
Varbūt tiešām nebija lemts…Varbūt liktenis nav tā lēmis…
Esmu optimiste, dzīve turpinās, sāpes dziedē laiks, nekas nepazūd, bet ar laiku tomēr norimstas un ar to ir jāsamierinās…
Šis nav pirmais gadījums, kad ar mani tā notiek, tas notiek regulāri, draudzenes saka ka varbūt man ir uzlikts bezlaulības vainags vai lāsts. Bet te man atkal rodas jautājums vai tādi ir…?
Nevar jau tā būt, ka dzīvē vienmēr iet slikti,tam es neticu.Noteikti dzīvē viss iegrozīsies savās sliedēs un notiks, tas kam ir jānotiek!
Laikam tiešam liktenis nebija lēmis šo reizīti un visas iepriekšējās arī nē…Nebija lemts!
