Es vēlējos turpināt savu skrienošu ritmu līdz man palika slikti. Slikti fiziski un garīgi. Es nevarēju saprast no kā, līdz sapratu, ka organisms man kliedz :”Nē! Šodien Tu paliksu gultā un nekur nekustēsies!” Tā arī bija – es nevarēju pakustēties man nebija spēka piezvanīt un pateikt, ka netieku…es vienkārši gulēju veselu dienu līdz nākamajai dienai. Kad piecēlos un sapratu, ka veselu gadu esmu pavadījusi darbos un perfekcioniskā steigā, ka es aizmirsu, ko es daru, nevis ko es daru tieši tagad, bet KO ES DARU?! Es nezināju, ko daru, nezināju, kurp eju. Man nebija laika domāt par saviem sapņiem un sevi, jo es izliku sevi visā pārējā – ikdienā! Atceros, kā draugas teicu šķiroties – man nav laika un nevajag attiecība, jo es nejūtos brīva, man ir darbi un mēŗki. Tā pagāja laiks līdz mans lielais mērķis un darba biedru rokas spiediens par perfekcioniski ideālu prezentāciju šķita bezvērtīgs, jo aizejot mājās mani gaida tikai telpaugs. Ģimenes atbalsts ir liels un mīlestība ir neizsakāmi remdējoša. Bet sapratu, ka vienai nenozīmē būt brīvai. Ne nozīmē ne nieka – vairāk esi ieslēgta rāmjos un ritmā. Trūkst cilvēka, ar kuru justies brīvi – nedomāt vai viss būs perfekti, nedomāt par to, kā izskatīties, ko padomās. Būt sev ļaut vaļu sapņiem un fantāzijai. Bet es nezināju to vēl tad un noraidīju viņu. Tagad viņam ir cita, jauka meitene ar brīvību un lielisku puisi. Kas bijis ir bijis…bet ko tālāk. Negribas atdoties kuram katram piedāvātājam un negribu būt tā meitene, kas dzenas pēc attiecībām. Man tagad ir atvaļinājums veselas divas nedēļas un tad es laižos uz Itāliju. Ko darīt divās nedēļās, ja apzinies, ka nevaru turpmāk dzīvot kā agrāk?
