Tādās ilgākās attiecībās sen nebiju bijusi. Pirms 6 mēnešiem iepazinos ar kādu lielisku puisi! No sākuma gan neteicu (kaut domās) to vārdiņu – lielisku! Bija tik neatlaidīgs saugdams mani uz pastaigu, ka beigās piekritu! Toreiz – aiz žēluma par viņa lielo pacietību. Aizgāju vienu reizi, tad otru un arī trešo…
Un tad sākās! Tikāmies 4 no rīta. Entās stundas norunājām internetā, kad nācām pie secinājuma, ka būtu vienāršāk satikties. Un nebija svarīgi, ka ir jau 4.
Viņš atnāca ar šokolādes oliņu, kurā iekšā bija papīra, piepūšam zilonis! Ko mīļāku nebiju vēl saņēmusi no kāda!
Es paskatījos uz viņu un vienā acu mirklī sapratu, ka viņš taču man patīk.TĀS zilās acis (izkust var 🙂 ) mani apbūra un rokas tik siltas… Tikai žēl, ka nebiju to sapratusi agrāk! Jau uzreiz viņu satiekot!
Un tā mēs turpinājām tikties un ļauties visam kas notiek.. 🙂
Pagājis jau maziņš laiciņš un manī sāk iezagties kaut kādas bailes! Par viņu, mani, mums! Kas notiks uz priekšu utt… Es apzinos, ka tas ir muļķīgi domāt ko tādu, ja jūtos labi ar otru un viņš skatās uz mani vēl tā pat kā sākumā skatījās! Ar tām zilajām acīm…
Varbūt tādēļ, ka agrāk ir nācies vilties kādā? Un tas velkas man pakaļ ? Nesaprotu kā, lai tiek vaļā no šīm mazājām bailēm? Taču gribu to… Un vēl ar vien tās zilās acis 🙂 !
