Sveikas.Tātad ir piektdienas vakars un manas domas visulaiku mani atsit atpakaļ. Es vienkārši gribētu zināt, kad būs pietiekami? Kad varēs sākt baudīt dzīvi? Šajā vakarā es nedaudz aizdomājos par pagātni, visu kas bija, kad bija labi, un arī kad bija slikti. Un visu šo laiku par to domājot man galvā ir viena liela jautājuma zīme. Manī ir apjukums par to kas vispār notiek. Es jūtu, ka cenšos un daru ko varu, lai viss uz priekšdienām būtu perfekti, bet skumjākais ir tas, ka tāda diena nepienāk. Vienkārši nepienāk. Un arī nepienāks, tāpēc es domāju, kāpēc vispār censties? Gribētos visu atmest un dzīvot kā pašai gribās. Tomēr jūtu, ka tā būtu sliktāk. Varbūt baidos, bet diezvai, es drīzāk ļoti labi zinu pēc pieredzes, ka lai kā es izdomātu mainīt savu uztveri viss atgriezīsies pie tā paša. Viss ies uz apli un beigās ,kā jau atkal, būšu tur kur esmu tagad. Skatoties pagātnē es zinu, ka tad kad bija labi, es par to nemaz nedomāju, es īstenībā nedomāju ne par ko un vēl nebiju piemēslojusi savu prātu ar nevajadzīgām domām. Bet kopš tā ir pagājis krietns laiks, un es nezinu kā lai to visu atgūst atpakaļ. [?]Man nav vajadzīgi kādi komentāri,. Vienkārši es šo gribēju izlikt. Protams, ja esat bijušas līdzīgā situācijā, gribētu zināt kā tikāt ar to galā.
