…ir pagājis kāds brīdis kopš mana pēdējā ieraksta.Gribas rakstīt,ka viss ir labi un skaisti, bet manai dzīvei patīk sarīkot man pamatīgu skolu.
Visam vajadzēja būt savādāk. Jauns dzīves posms ar jauniem iespaidiem. Nē, nu nav jau tā,ka nav to jauno iespaidu, bet emocijas gan ir tās pašas vecās un samērā negatīvās. Jautāsiet kapēc? Es atkal pieķēros, uzticējos un tiku, maigi izsakoties, apčakarēta. Laikam mani mūža vīrieši to tik vien darīs,kā sāpinās mani. Protams,sākumā šķita(atkal),ka viss būs savādāk. Puisi ar savus es. Man tas patika, pat fasicēja. Tik neparasta dzīves pieeja un gudrība. Bet savu es viņš mīl vairak par jebkuru citu dzīvu personu. Mūsu komunikācija ilga tik dažas nedēļas, bet tā prātu un domu tuvība likās kā vecs un pazīstams draugs. To pat nevar izteikt vārdos, jo dažkārt kaut kam ir jāpaliek neizskaidrojamam un mistiskam. Bet tādam cilvēkam nepietika ar tādu meiteni kā es. Viņš mīlēja uzmanību no citām un vienmēr arī pēc tās tiecās, un katru mīļu brīdi par to atgādināja. Un tā arī tas viss beidzās. Šokējoši ātri. Kā šāviens, kas tiek izšauts savam upurim.
Varbūt es nedarīju pietiekoši daudz, varbūt pārāk pieķēros, bet esmu tikai cilvēks ar savu jūtu pasauli. Un es patiešām gribu dalīties. Gribu ne tikai dot, bet arī saņemt.
Tas taču nav par daudz prasīts?
