Ir pagājis gads, kopš es sāku mācīties Rīgā. Kļuvu patstāvīgāka, pārliecinātāka, drošāka, vārdu sakot ļoti izmainījos. Pat grūti sevi iedomāties atkal būt tādai kāda biju- nedroša, bikla, kautrīga, nesapartu ko gribu.
Pirms tam ar ģimeni/ radiem viss bija kārtībā. Bet kopš tā laika, kad dzivoju Rīgā kaut kas mainījās. Pati nesaprotu kas un nav pat bijuši nekādi strīdi vai kaut kas tamlīdzīgs, lai no viņiem atsvešinātos. Tomēr tas ir noticis- esmu atsvešinājusies no viņiem. Kad aizbraucu nedēļas nogalēs mājās nejūtos, ka būtu mājās, jūtos kā ciemiņš, vairs neesmu kā “savējā”. Man vairs nepatīk palikt mājās, jo nav māju sajūta, esmu pieradusi pie drūzmainās Rīgas un mājās ir klusums. Tur nav ko darīt. Pirms sāku mācīties Rīgā man ļoti patik mājās, bet tagad viss ir mainījies. Mājās esmu tāda kā “pusdzīva”, bet kad Rīgā atkal satieku savus draugus it kā atdzīvojos un kļūstu ļoti aktīva, gribas visur iet, vairāk runāju, dzīvesprieks it kā atgriežas.
Es pat nezinu ko darīt, mainīt kaut ko vai …?
