Mīlu, nemīlu, patīk, nepatīk … jūsmoju…
Pirms diviem gadiem iepazināmies ballītē, mūsu acu skatieni apbūra vienu otru, bet biju ar savu otru pusīti. Vēl pēc tam tikāmies, neko nedarījām, viņš pārliecināts puisis, tāpat kā es, bet…. Bet pagāja divi gadi – es brīva un Francijā, viņš brīvs – Anglijā. Gandrīz katru vakaru sarakstamies un es ilgojos, pēc viņa, vēlos viņu satikt un samīļot. Kaut kas trakāks vairs nevar būt… Biju gatava jau jaunām attiecībām, bet te viena saruna un viss, bet šī saruna nebija ne par mīlestību, ne ar mīļvārdiņiem, bet gan par sadzīvošanu un citām jaukām tēmām, ideāli…. Nevaru pateikt viņam, ko jūtu, to, kad viņš būtu ideāls man un iespējams es viņam…. Un tā katru vakaru, līdzko sarakstos ar viņu, skumstu un nevaru pateikt, jo zinu, kad tam nav jēgas, jo atkal dodos citur, bet viņš paliek turpat. Īstas iespējas nav. Dzīve mums abiem katram – dažāda, kaut gan ideāli līdzīga…. Bail teikt, jo iespēja ir liela, kad zaudēšu viņu !
