Man ir 26 gadi un mans attiecību statuss ir brīva. Tā tas ir vienmēr! Mana lielākā problēma dzīvē ir tā, ka es nespēju izveidot stabilas attiecības. Nav jau tā, ka es viņas nevēlētos, Es vēlos. Vēl vairāk. Mana karstākā vēlēšanās ir nodibināt ģimeni, aprecēties, laist pasaulē bērnu. Esmu to gribējusi cik vien sevi atceros un pirmās attiecības man bija jau 18 gados, kas ilga mazliet vairāk par gadu. Es saprotu tad abi bijām jauni, dzīvē nepieredzējuši un impulsīvi, es iemīlējos citā puisī un aizgāju. Jā, attiecības ar otro puisi bija veiksmīgas, kopā nodzīvojām 4 gadus un tad iestājās rutīna, sākās strīdi, zaudēju mūsu bērniņu. Tas man bija smags trieciens. Attiecības pajuka un man vajadzēja iemācīties dzīvot no jauna. Jauna pilsēta, jauns darbs, jauna dzīve. Kādam laikam pietika, līdz es sajutos vientuļa, jo atkal gribējās kādu sagaidīt mājās, kādam pieglausties…Pēc neilga laika iepazinos ar puisi..viss bija skaisti…romantiski, viņš man atvēra acis uz pavisam citu dzīvi un arī uz citām attiecībām…parādīja ko patiesībā nozīmē mīlestība…..un tad vienā dienā vienkārši aizgāja…sakot joprojām nevarot aizmirst savu bijušo. Mana dzīve tajā brīdī salūza, jo nekas neliecināja par to, ka ar mūsu attiecībām kaut kas nevarētu but kārtībā. Pārdzīvoju ilgi, naktīs raudāju, neradu sev mieru, sāku lietot alkaholu, pīpēt. Kad kādā dienā internetā iepazinos ar vienu puisi, kurš patiesībā palīdzēja man pārvarēt sāpes ko jutu pēc šķiršanās. Sarakstījāmies ilgi un bieži viņš naktīs sēdēja skypa un gaidīja kad aizmigšu…mūžam būšu viņam pateicīga par emocionāku atbalstu…neskatoties uz to ka pat nebijām dzīvē redzējušies. Un tomēr vienā dienā nolēmām satikties…un viss nogāja greizi, cilvēks izrādijās ar smagu raksturu un kaudzi problēmām, pat tā īsti neuzsākām attiecības.
Pēc dažiem mēnešiem manā dzīvē ienāca jauna mīlestība- sapņu vīrietis, par tādu biju sapņojusi un man bija grūti noticēt ka tādu esmu satikusi. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena…bet puisim tikai kārtējā meitene kuru finansiāli izmantot. Jā puisis bija īpatnējs- nestrādāja, lietoja alkaholu, pacēla rokas un mani krāpa. Es izcietu 9 mēnešus un aizgāju, jo sapratu ka nevēlos vairs ļaut sevi pazemot, kaut gan patiešām mīlēju šo puisi. Pēc dažiem mēnešiem, kad lielākās sāpes jau bija aiz muguras, iepazinos ar puisi, kurš kā es saku sākumā bija tikai domāts lai izlīmētu dzīvoklī tapetes 😀 Protams sākās skaistas attiecības un man radās sajūta ka šoreiz es būšu pa īstam laimīga, sāku domāt par ģimeni, bērniem…bet viss tā arī palika domu līmenī. Puisis aizgāja pie citas, laikam neizturēja manu smago raksturu, kā pats apgalvoja. Tas manā dzīvē bija vēlviens smags trieciens, jo arī šajās attiecībās līdz pēdējam brīdim nekas neliecināja ka viņam varētu but cita sieviete. Bija lūzums dzīvē, es atsāku dzert, pīpēt un gluži kā norāvos no ķēdes- vīrieši, tusiņi, alkahols, otrā jaunība un bezrūpīga dzīve….un tad manā dzīvē ienāca Eņģelis (tā es viņu saucu) Lai kā es pretojos viņā iemīlēties, nesatikties, izvairīties…es tomēr iemīlējos. Un pēc mēneša ilgas pretošanās sākās attiecības. Skaistas attiecības, puisis mīļš un brīnišķīgs, apkartējie apgalvoja, ka nu beidzot man ir laime, ko esmu jau sen pelnījusi…bet mana laime nebija ilga…pēc 4 mēnešiem puisis paziņoja ka atgriežas pie sievas (jā viņš bija precējies un es to zināju) …vēl viens smags trieciens un jautājums Kapēc? Kapēc ar mani vienmēr tā notiek? Vai tas ir kāds likteņa sods par manām kļūdām? Un atkal jauns lūzums dzīvē un sajūta ka jāsāk viss no nulles. Bet kā? Kur smelties spēku dzīvot tālāk? Un vai to vajag? Vai kādreiz manas attiecības bus laimīgas?
