Sēžu un saprotu, ka atpakaļ ceļa vairs nav – atpakaļceļa uz nenopietno, bezrūpīgo bērnību. Vairāk darba, notikumu, naudas, tomēr līdz ar to – aizvien vairāk atbildības, dažādu bezjēdzīgu, bet tāpat nepieciešamu pienākumu pret citiem un sevi. Jā, pienākumi pret līdzcilvēkiem kā šīs sabiedrības loceklim, bet arī pret sevi. Izdomāti “pieaugušā” pienākumi, kādam jābūt, kā jāuzvedas, kas piedienas un nepiedienas. Un kam tas viss? Mazāk brīvā laika, mazāk prieka.
Protams, viss jau būtu skaisti, ja katrs darītu savu sapņu darbu, visiem zināms teiciens “Ja darīsi darbu, ko mīli, Tev nekad vairs nebūs jāstrādā“, bet visiem tāpat tas nav iespējams, vismaz ne mūsdienu pasaules izpratnē un tās pastāvēšanā.
Vai tiešām visas vēlamies būt pieaugušas vai uzskatām, ka mūsu dzīve ir labāka kā agrāk? Man patīk būt sievietei, pieaugušo “spēlītes”, ar ko šoreiz nedomāju seksualitāti, apzināties, ka VARU. Tomēr… aizvien sevī jūtu bērnu un tā vien šķiet, ka visnesautīgākās, patiesākās, dāsnākās rīcības ir bērnišķīgi naivas.
Iespējams vērojama liela sasaiste ar bērnības dienām. Savu bērnību vienmēr atceros ar smaidu – viens liels rozā bezrūpības, smieklu un piedzīvojumu burbulis, kurš lēnām plīst ieejot pieaugušo dzīvē. Es laikam šobrīd jūtos kā Pīters Pens pasakā, kaut sākot dzīvot Lielo dzīvi, tomēr vēl pieturēt aiz astes tos patiesos smieklus, bērnišķību un brīvību. Nevis brīvību no darba vai cilvēkiem, bet brīvību no sava pieaugušā Es.
