Sanemu zinu no vina: “Tu gribi iedzert karsto sokoladi?”
Bija pecpusdiena, laiks apmacies un drums. “Ja, kadel ne!”: es atbildeju. “Tad nac leja!”: pienaca nakosa zina. Tas lika manai sirdij nodrebet. Atri uzmetu meteliti, iesmarzojos ar savam milakajam smarzam, vel paris lupu spiduma triepieni un smailajiem papedisiem klaudzinot skreju leja.
Vins gaidija masina un ka vienmer izskatijas lieliski, dzinsas, pulovera ar kapuci un melna adas jacina. Burvigi smaidot, sasveicinajas un noskupstija mani. Braucot sarunas raisijas viegli, par spiti tam, ka joprojam biju dusmiga un gaidiju atvainosanos.
Aizbraucam uz fantastiski skaistu kafeinicu. Saka jau kreslot un lija lietus. Spilgtajam gaisminam no kafeinicas izkartni spidot, cels un koki iekrasojas orandzi dzeltena krasa. Liels veclaicigs pulkstenis, vina pudeles, pieklusinata muzika un degosa svecite uz galda, radija romantisku noskanu. Kas daleji mani sapinaja, jo musu brivajam attiecibam ta nepiestav.
Dzerot teju, iekartojos ertak liela, besa adas kresla. Vins skatijas uz mani ar savam tumsi brunajam acim, kuras esmu nepratigi iemilejusies. “Iedod man savu roku un paskaties uz mani”: vins iesaka. Sanemis manu roku savas plaukstas, vins turpinaja:”Ludzu piedod par to, ko sarunaju, es nebiju ta domajis. Tu ar savu neuzticesanos, mani uz to izaicinaji. Piedod!”
Es piedevu. Un nolemu so situaciju izmantot, lai parunatu par to, ka es jutos. Cik briesmiga ir sajuta, ka vins ir man blakus, bet nav mans. Es ta nespeju vairs, kad laimes sajuta pec retajam tiksanas reizem, savijas ar skumjam, ilgam un asaram. Kad klausot, draudzenes padomam telefons tiek izslegts un paslepts skapi. Un redzot bildes, kuras vins ir kopa ar citam sievietem, sirds salecas, bet teloju, ka jutos labi un brivi. Lai gan ta nav, mana sirds nav briva, ta pieder vinam.
“Es gribu tev kaut ko pateikt”: es iesaku “piedod, bet es ta vairs nevaru, mani sis attiecibas nomac. Es tajas jutos vientula. Taja pasa laika domas un tiksanas ar tevi, man nelauj iepazities ar citiem viriesiem. Brivas attiecibas, tas nav man!” Vins nopietni skatijas uz mani. Pastumis talak tejas kruzi, vins mani partrauca:” Tu mani vairs negribi? Tev ir cits?”
“Man nav cita viriesa un kamer tiksos ar tevi tads ari nebus. Varbut, vienkarsi ir pienacis laiks to visu izbeigt un laut tam nomirt dabiga nave.”: es turpinaju. “Tagad tu paklausisies, ko es tev teiksu!”: vins mani partauca ” es gribu tikai tevi, un ne tikai seksam. Es gribu daudz vairak laika pavadit ar tevi, biezak tikties, runaties, mileties, iet gulet, mosties no ritiem un brokastis gatavot kopa. Man nav vajadziga Sabina, Julia vai Veroniqe, man esi vajadziga tikai tu.”
“Ejam!” vins piecelas, sakartoja jauku un devas samaksat. Klusejot uzvilku meteli un devos ara. Vins mani panaca, aplika savu roku un noskupstija uz vaiga. Masina vardi bija lieki, mes skupstijamies. Atkal izjutu to laimes sajutu, kad katra kustiba, pieskariens, skupsts, ir tik piemerots tev un patikams. Ta ir sajuta, kad gaisa virmo kaisle, ir jutama iekare un apkart notiekosais vars nav svarigs.
Vins aizveda mani majas. Pirms atvadisanas, kaut ko meklejot masina, vins atri atrauca:” Paigaidi, es tev kaut ko iedosu!”
Uz veca degvielas ceka, vins uzrakstija vardu Beziehung, kas latviski tulkojot nozime attiecibas.
