Vai mēs kādreiz varēsim būt mēs paši? Cilvēki, kuri mēdz kļūdīties, kuri mīl, nīst. Cieš. Un dzīvo. Kura no mums var pateikt atklāti – man nepatīk tas un tas cilvēks, tāpēc ka… Ne jau lai sāpinātu viņu, bet gan tāpēc, lai būtu patiesas pašas pret sevi! Lai spētu izkristalizēt vērtības savā dzīvē, lai atrastu to, kā ir vērts dzīvot, mīlēt.
Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad apnīk staigāt ar “masku”, gribas sākt elpot, dzīvot to patieso, īsto dzīvi. Teikt, ko domā, nevis to, ko ir pieņemts sacīt. Darīt ko tādu, kas lielākajai daļai šķiet nesaprotams.
Ir dienas, kad gribas novērsties no visa un visiem un pabūt vienatnē ar sevi, klusumu, saviem mērķiem. Bet ir cilvēki, kas to uztver tik ļoti personīgi, ka sajūtam vainas apziņu tikai tāpēc, ka esam ieplānojušas veltīt dienu sev. Tikai sev.
Ir grūti dzīvot mūsdienu pasaulē, bet vēl grūtāk ir būt pašiem. Plānot savu dzīvi, kā vēlies tu pats, nevis pakļauties citiem. Jā, tas ir egoisms, bet bez tā mēs pārvēršamies par pelēko ļaužu masu. Par to, kas gribam būt, bet nez kāpēc neesam!
