Te nu es atkal esmu. Kā simtreiz redzētā un iepriekšparedzamā filmas scenārijā, patiesi. Sēžu uz grīdas, dzeru šampanieti no kakliņa un skatos, kā vējš aiz loga laternu gaismās štriho debesis. Un dedzinu sveci. Ar mīlas kaislību smaržu, ha!
Nu jā, un raudu kā lietaina debess. Manas lauku radinieces kolorītā kaimiņiene gan teiktu, ka kaucu kā kuņa uz plosta, ne vienkārši raudu, bet doma un noskaņa skaidra.
Nē, nu nekas TĀDS jau nav noticis. Vismaz nekas tāds, kas jau nebūtu pieredzēts un zināms. Vienkārši sirds atkal apsāpējās. Šodien mana īrētā laime mani no svētdienas darbiem sagaidīja ar franču karbonādēm, saservētu galdu, svecēm, lakstiem un visu pārējo pievienoto vērtību. Es ēdu man gatavotās pusdienas un sapratu atkal un skaudri, kāds bleķis tas tomēr ir. Un tad man sagribējās izaicināt likteni. Paspēlēties ar uguni, pakoķetēt ar spridzekļa palaišanas slēdzi. Uz galda mētājās viņa telefons. Es, protams, būdama ļoti zolīda, jautāju, vai drīkstu tajā ieskatīties. It kā pa jokam, it kā nopietni. Nē, nē, es neesmu telefonu Šerloks, bet šodien kaut kā tāda vēlme dzima. Neizskaidrojami. Atļauju ieskatīties saņēmu.
Nuja, ieskatījos.
Starp visu citu bija arī sievas īsziņa. Ko mans dārgais vēlējās? Laikam pateikt man kādu mīļu vārdiņu. Nevaru sazvanīt Viktoru. Un tad tas spridzeklis uzgāja gaisā. Nav jau tā, ka es to nezināju un tas bija pārsteigums, šī ģimeniskā būšana. Tomēr eksistē tas sasodītais otrais soprāns, kas tev galvā visu laiku kviec – nē, tā nevar būt, viņš taču apgalvo ko citu, viņš nevar būt tāds melīgs lops, viņš taču ir daudzkārt pierādījis, ka tu esi svarīga un neesi tukša vieta, tu kļūdies! Un mauj tas soprāns diezgan skaļi. Bet tad ierūcas tāds kārtīgs, sulīgs, reālistisks bass, kas tam sūda soprānelim ieliek tāāādu kloķi, ka viss lupatās. Svētdiena, pusdienas, sveces un vīns glāzē – viss pa pieskari.
Iznākums šim visam aprakstīts sākumā. Kā tipiska sieviete nožēlojamā iztriecu viņu pa durvīm un nobļāvu pakaļ, lai brauc mājās un vienreiz kārtīgi izkniebj savu sievu, lai nav jāblandās pa svešām kājstarpēm un ģimenēm apkārt. Domājat – absolūti neaudzināti un nekulturāli? Manis pēc.
Tagad sēžu un domāju, cik forši būtu arī stāsta turpinājumā justies kā jau redzētā filmā. Tādai pusapskurbušai un saskumušai lielajā ziemas jakā un smieklīgā piķmicē iet iznest miskasti, piemēram, un tad pie atkritumu tvertnēm būtu pavisam cits viņš, kurš teiktu – dod roku, viss būs labi, nebaidies, es būšu ar tevi! Nu, un tad jau viss, kā ierasts – lielā mīla, kura palīdz sadziedēt iepriekšējās radītās rētas, dzīvē labākais sekss pēc dažām nedēļām un brīnišķīgākais vīrietis, kurš sakās tevi mīlam (ne tik tiešiem vārdiem, protams, oriģinālāk), kamēr skan samtainā Amos Lee balss, piemēram. Eh.
Tikmēr risināsies pavisam cits scenārijs, arī jau līdz riebumam zināms – bombardēs manu telefonu, kad nesazvanīs, ieradīsies pie durvīm smuks, sasmaržojies, uzlicis nopērta suņa izteiksmi un rādīs Spēlmaņu nakts Gada balvas cienīgus paraugdemonstrējumus melodrāmas žanrā. Galīgi garām. Galīgi, galīgi garām.
Rīt eju pie LMT tantēm un onkuļiem nobloķēt arī darba telefonu un šovakar meklēšu iespējas pārcelties un kādu Azerbaidžānu, piemēram. Wish me luck!
P.S. Nu lieciet, patiešām lieciet mieru vīru, draugu, mīļāko, precēto, brīvo, savējo un svešo, foršo un katinošo vīriešu telefoniem!
P.P.S. Es tūlīt iešu iznest miskasti. Ja nu tomēr.
