7.6 C
Rīga
svētdien, 17 novembris, 2024

Ideālas attiecības.

 

Ir pienācis brīdis, kad šķiroju šajā gadā piedzīvoto un esmu attapusies strupceļā. Pārņēmusi tāda depresīva sajūta, kuru nav iespējams apslāpēt. Es esmu laimīga. Man ir lielisks vīrs un arī ar ģimenēm viss tā kā būtu kārtībā. Pēdējā laikā bija lielas nesaskaņas un daudz smagu kritumu, tomēr visam ļoti veiksmīgi tikām pāri. Bet kaut kas man nedod mieru. 

Šorīt kā pret sienu atsitos. Es nespēju iet tālāk. Es nespēju tikt pāri tam, kas nav izrunāts. Jūnijā uzzināju, ka – mana ticība kādam ir bijusi tik stipra, ka darījusi mani aklu. Sastapos ar sajūtu, ka nevis es esmu bijusi ticīga, bet pati uzbūrusi sev komforta zonu, no kuras nevēlējos tikt izvilkta. Un tik tiešām, man bija ērti – bija labi. Sajutos… Kā pasakā. Diemžēl, nekas neilgst mūžīgi un arī šim stāstam pienāca beigas. Par spīti vārdiem un darbiem, kas nepārprotami liecināja par piedošanu, nākas atzīt sakāvi. 

Bieži ir izskanējis jautājums – kas notiek pēc “un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”. Manā gadījumā – krīze pēc krīzes turpināja viņus piemeklēt līdz princeses glītajam vaigam pavērās prinča īstais vaigs. Īsumā un bez skaistiem epitetiem – nomainās tikai tēli. No ļaunās pamātes, pie vīra bezkaunīgās dabas. Tomēr, viena pagale jau nekad nedeg – arī šoreiz. 

Es jūtos vainīga par visu, kas noticis pēc jūnija. Īstenībā, vainas apziņa manī bija tik skaļa, ka es brīvprātīgi devos savā zaļās jūdzes gājienā ar cerību, ka tiks atslēgta elektrība un es izdzīvošu. Protams, vairāki nesekmīgi mēģinājumi beidzās ar reizi, kad drosmei tika par daudz iedzerts un pilnīgi neatbilstošos apstākļos tika pavēstīts, ka esmu maita un neliete – to apzinoties, vēlos, lai arī viņš to apzinās. Secīgi, pārmetumi, kuriem nepretojos, laiks, kurš viņam bez ierunām tika dots un vairākas attiecību atjaunošanas sesijas. Es zinu, ka neesmu enģelis, es esmu tikai cilvēks. Un es joprojām, nespēju sev piedot to, ko viņš jau sen sakās esot man piedevis, norijis un aizmirsis. Mūsu attiecības atkal kļūst par manu komforta zonu, kurā šauj, bet mani nenošausi. Tomēr, es nejūtos droši. Par visu ap sevi. Līdzīgi kā sprostā – it kā, man nebūtu izvēles, it kā, būtu vienkārši jāturpina iet ar aizšūtu muti. It kā, man nebūtu tiesību uz jūtām, domām vai viedokli. Šīs paniskās bailes kļūdīties. Un tad šī atziņa…

Es esmu cilvēks un man ir tiesības būt niknai, justies pieviltai, būt apjukušai un esot vienai pieļaut kļūdas. Tāpat kā otram cilvēkam ir tiesības to visu zināt un tiesības uz laiku, lai atrastu pareizo izeju no situācijas pašam priekš sevis. 

Necenšoties sevi attaisnot, es pārstāju sev uzdot jautājumu – kādēļ tas notika, kādēļ man paslīdēja… nervi (?). Un tad es sapratu, ka cēlonis ir dziļāks. Es nespēju aizmirst pirmos deviņus mēnešus, kad dzīvoju pašas uzburtajā pasakā. 

Sākums mūsu starpā bija romāna cienīgs – daudz sarežģījumu, kuriem nebija nozīmes, kamēr vien mums bija mūsu laiks, kamēr viens no otra neturam noslēpumā… neko. Tomēr, jūnijā sabruka mana sapņu pils – ņēma un uzsprāga. C4 cienīgs darbs. Jo pamati bija stipri un noturīgi. Izrādījās, ka es neesmu viņa princese, izrādījās, ka laiks ko saucu par mūsu bija tikai mans, izrādījās, ka noslēpumu nebija tikai man. Izrādījās, ka šim cilvēkam ir otra seja. Seja, kuru nekad iepriekš nebiju manījusi – nē, nevēlējos manīt un atzīt tās esamību.

Un viss jau būtu normāli – kādreiz rozā brillēm būtu jākrīt, neviens nav ideāls šī vārda vispār pieņemtajā formā. Katram ir noslēpumi, katram ir kas tāds, ko vēlēties paturēt – kaut vai tikai skaistām atmiņām. Man pret to visu nebija iebildumu. Ja vien – tie nebūtu deviņi mēneši saltu melu – skaistu dziesmu pilnas ausis. Kā sacīt jāsaka – pusis zināja, ko es vēlos dzirdēt dzīvojot savā mānīgajā kristāla pilī. Gribētos teikt – kāda es biju muļķe… Bet es nespēju. Es gribu iet tālāk, bet stāvu un kā važās iekalta nespēju spert ne pussoli.

Un tagad viss ir labi. Es esmu vainīga, bet viņš atsakās izrunāties. Nevēlas cilāt lietas, par kurām man pat nebija jāuzzina – tā liekot man samierināties un pieņemt viņa dubulto dzīvi. Tas ir viens nejauks pagātnes rēgs, bet dzeļ tik dziļi. Šie jautājumi uz kuriem man nav tiesību saņemt atbildi neļauj piedot ar prātu, kaut arī sirdī jau sen šis karš ir izkarots. Es mīlu un stāvu taisnu muguru, smaidot sejā katram, kurš vēlas šīs jaunuzceltās pils sagrīļošanos. Iekšēji es alkstu taisnības, labi zinot, cik sāpīga tā būs. 

Es neesmu princese un nav viņš princis. Es esmu laimīga, tagad – biju laimīga dzīvojot arī savās iedomās – par to, cik īpaša viņam esmu, cik daudz nozīmēju, par to, cik labu viņš mani dara – uzticīgu, kārtīgu un laipnu. Par to, ka viņš un es – esam ideāls pāris, ideālās attiecībās. Tikai ideālu nav un iluzīja nav mūžīga.

Būtu japiedod, ja reiz sirds to spēj. Bet ko darīt, ja prāts dzied citu dziesmu un nervu galus nograuzuši vainas apziņas tārpi…

Secinājums ir viens – es stāvu tur, kur man piedienas. Es smaidu, kas ir iespējams, labs sākums, lai sev piedotu. Turot viņa roku, es apzinos, ka neesmu pirmā meitene viņa sarakstā un tomēr, liktenīgā. Gods kalpot pašas sirdij mijas ar prāta izraisītu nelabumu.

Ideālas attiecības, ideāls pāris, ideāla dzīve, ideāla saskaņa. 

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.