Esmu jauna. Vai varu sevi saukt par pieredzējušu mīlestībā?! Nezinu. Domāju, ka man vēl daudz piedzīvojumiem bagātu aizraujošu mirkļu ir priekšā.
Vai es esmu mīlējusi? Jā. Vienreiz. Lai gan attiecības man ir bījušas vairākas. Savukārt, vienīgais vīrietis, kuru mīlēju ne kad par visiem 100 nevarēja saukties kā mans vīrietis. Es viņa dzīvē biju vismaz Nr2., lai gan nevar zināt. Viņš lika man justies kā vienīgajai. Līdz kaut kādam mirklim.
Domāju, ka ar mani viņš iemācijās būt pats. Es nedomāju viņa vietā. Es ļāvu viņam izdarīt izvēli. Īstenībā pamudināju uz salabšanu ar to sievieti, jo neuzstāju uz laimīgo lozi, kas iekristu manās rokās. Necentos panākt, lai viņš nesalabst ar savu ilggadējo sievieti. Viņš izdarīja izvēli un nonāca arī līdz altārim un tika pie sen gaidīta dēla.
Savā kāzu dienā viņš ieradās pie manis. Tas mani valdzināja. Biju akla, jo tā gribēju. Tagad es uz daudzām situācijām skatos citādāk. Reizēm domāju, ka negribētu sev to laimīgo lozi, jo nav garantijas, ka mūsu kāzu dienā viņš neierastos pie kādas citas.
Viņš ir vienīgais, kuru es esmu no visas sirds mīlējusi un nicinājusi. Vienīgais, kurš man licis raudāt gan no nevaldāmiem smiekliem, gan dziļi aizvainojot mani. Visu piedevu. Vai viņš bija kļūda? Nē! Es viņa kļūda?! Nē! Viņš man toreiz pat pateica paldies par to, ka nu viņa attiecības ir kļuvušas labākas.
Īstenībā viņš man atkal parādija ceļu. Es atbrīvojos no saistībām, kurās degradējos, nespēju attīstīties uz priekšu. Parādīja man, ka esmu iekārojama, jauna sieviete. Iemācīja, ka es varu vāldīt pār vīrieti. Ļāva man justies kā Dievietei.
Viņš. Nav vairs manā dzīvē. Cenšos izvairīties no viņa. Neskatos acīs. Kāpēc? Viņās var apmaldītes. Kaut kāds neredzams spēks. Domāju, ka tā ir draudzība. Mēs viens otru sapratām no pus vārda.
Bieži noskatos filmu “Friends with benefits”. Šķiet, ka stāsts par mums. Tikai ar citām laimīgajām beigām un bez dramatiskās fona mūzikas. Lia gan mums bija sava dziesma. Un bija arī noruna- neiemīlēties. Mēs abi neturējām doto vārdu.
Es. Tagad esmu viena. Man nav patstāvīgu attiecību. Es nomainīju darbu, dzīvesvietu. Gandrīz visu. Muku no viņa? Nē. Meklēju sevi. Vēl arvien meklēju…
Vai vēl arvien mīlu viņu? Nezinu. Domāju, ka satiekot viņa acu skatienu, es atkal justos kā toreiz.
Lielā mīlestība?! Varbūt. Kaut kur lasīju vai dzirdēju, ka lielā mūža mīlestība ir lielā mūža mīlestība tikai tāpēc, ka tā nav iespējama. Tai jāļauj pastāvēt, tikai jāiemācās mīlēt un dzīvot sev, neskatoties uz to, ka mūža mīlestība nav līdzās. Vai viņš ir mana mūža mīlestība?! Nezinu. To es uzzināšu dzīves nogalē. Bet vispirms man ir jāizbauda tas, ko man piedāvās liktenis!
Laimīgs? Es ceru. Vismaz novēlu viņam to.
