Sēžu viena pati istabā uz loga palodzes, malkoju Chateau Bel Mont un domāju, nu jau par aizgājušo dienu. Tik daudz domu, vienkāršu savārstījumu par to, kas dienā redzēts un dzirdēts. Visur kur eju, vienas vienīgas rozes, šokolādes, zemenes, salkanums, mīlestība, skūpsti un staigāšana rociņās. Un kam tas viss? Padižoties, ka ir tāda diena? Kas tur ir tik mežonīgs? Kas šajā dienā spēj aizraut elpu? Viss klišejiskais? Rozes, šampanieties, dimanta gredzens? Mani tas neaizrauj, tas nespēj satricināt mani, tam nav varas pār mani, jo es stāvu pāri tam visam. Jā, tā man likās līdz šim…
Es uzvilku savu melno mēteli, savas perfektās kurpes, sarkanu Chanel lūpu krāsu un izgāju ielās. Viena un ar vienaldzīgu skatienu uz visu, kas notiek man apkārt. Es biju atšķirīga, nekas, kas man bija apkārt nespēja mani satricināt. Ne tie tīņi, kas bija kā apmāti viens ar otru, jo ir taču Valentīndiena, ne arī tie, kas stāvēja sarkaniem deguniem un nosalušām rozēm pie Laimas pulksteņa. Es biju es, tā biju tikai es, kas gāja pa to ielu un neviens nespēja mani satricināt, līdz es ieraudzīju kādu vecu vīru, kas pirka pa dažiem latiem pavisam necilu rozi. Tas būtu grēks teikt, ka roze ir necila, bet tāda tā izskatījās, tāpat kā šis vīrs. Necils. Nekas dižs mūsu sabiedrībā. Viņš ietina rozi avīzē un aizgāja.
Un tā es sēžu uz loga palodzes. Domāju. Mana valentīndienas politika bija nīst šo dienu, kā neko sevišķu, kā mārketinga triku, bet tas viens vīrs mainīja manu uztveri. Varbūt nemainīja to pilnībā, bet mainīja kaut kādu daļu. Daļu arī manā sirdī. Es nezinu, varbūt šis vīrs pirka ziedus, lai ietu uz kādām svinībām, bet varbūt vienkārši viņš vēlējās parādīt savai mīļotajai, ka par viņu domā, ka viņa mīlestība ir kas tīrs, nesavtīgs, brīnišķīgs. Varbūt, viņa sieva jau vairs nav šai saulē, un viņš pirka šo rozi, lai spētu atcerēties jaunību, mīlestību, jūtas, kaisli? Un manā Valentīndienas nicināšanas epizodēs, šī epizode ar vīru un rozi, šī epizode ienesa šarmu, kas man parādīja īsto Valentīndienas brīnumu. Ne jau to, kas notiek apkārt un veikalu stendos, ne jau to. Šis vīrs man parādīja mīlestību. Tīru, skaistu mīlestību, kas ir zelts. Zelts, kuru citi nespēj kopt.
Manas domas raisās par šo vīru, par to, ko viņš darīja tālāk, un man ir kaut kur skumji. Sirdī vai domās, es īsti nezinu. Es neskumstu pēc rozēm vai dārga šampanieša, es varu atļauties to pati. Es laikam skumstu pēc tā skaistuma, ko sniedz mīlestība, ko tā sniedz pat pēc 70 gadu vecuma… Tās jūtas.
