Kā steidzas laiks.. Nu jau kā apritējusi 30. gadu jubileja. Sapņu vīrietis pie sāniem,bērnelis skraida šurpu turpu,radot to dzīvīgo atmosfēru mūsu mājā. Katru rītu ceļos ar jau iestrādātu bioritmu. Vīram jāpagatavo brokastis,mazajam putriņa uz dārziņu jāpagatavo, pašai sevi vēl kārtībā jāsaved,vēlāk jau uz darbu,režijas darbi,komunikācija ar cilvēkiem,pēcpusdiena,mājas,vakars ar ģimeni,filma,gulēt. Kādreiz es domāju ka tieši šāds dzīves modelis man nepieciešams. Bet šobrīd? Kā es jūtos šobrīd?
Mana vienveidīgā ikdienas rutīna mani beidz nost. Dažkārt liekas, ka ap kaklu apvilkta cilpa, kas ar katru dienu raujas arvien ciešāk un ciešāk. Jaunības kļūdas kaut kur smagi iekšā sēc..
Man teju palika 20 gadu, kad iestājos LKA. Jauna, tikko beigusi vidusskolu,īsāk sakot zaļš gurķis aktieros. Vidusskolas laikā biju kautrīga meitene,kas lieliski savu netikumu slēpa aiz lepnas maskas. Klasē ”stilīgākā” meitene,bet dziļi sirdī trīcoša truša dvēsele. Cik muļķīgi, vai ne? Draugi zināja, ka uz skatuves mani labāk nelaist,tad man balss tonis kā nenoskaņotai flautai un kājas trīcot kā apšu lapas. Jāsaka, ka kaut kas mainījās vidusskolas pēdējā klasē. Laikam pašapziņa auga,jo teātra ludziņā guvu lielisku atzinību. Protams piespiedu kārtā mani uz skatuves uzvilka(+ daudz balderjāņu). Talants man liels,bet kautrība smacēja.Laikam lomu nospēlējusi tēva nicinošā attieksme bērnībā un pazemošana.
Tā nu izlēmu mesties savām vislielākajām bailēm pretī,iešu uz aktieriem kautrību slīcināt! Un noslīcināju ar,bet ne jau par to stāsts.
Studiju laikā man piespēlēja daudz labu lomu teātrī. Kārtējo reiz iedalīja scenāriju. Jāmācās. Man galvenā loma Romeo un Džuljetā. Mans Romeo uz pārrunām ieradies nebija.
Cītīgi mācījos,todien vakarā pirmais mēģinājums. Savu lomu zināju ļoti labi,teksts no galvas kā paraugskolniecei. Un tad es viņu ieraudzīju. Ak man dieniņ,vai teju zeme neatvērsies un es nenokritīšu? Tās acis un smaids. Es kūstu? Nē,jākoncentrējas uz lomu! Izmēģinājām,pārrunājām kā man jāiekrīt Romeo rokās,kad jānoglāsta,kā ar skūpstīšanās ainām. Man bija sirdsāķītis! Man,kurai neviens gana labs nav bijis? Es pat nezinu, kas viņš par putnu..
Tā mēģinājumu pēc mēģinājuma,pienāca pirmizrāde un pēc tās jutām-nu kaut kam jānotiek. Un notika ar. Mūsu bilance-5 kopā pavadīti gadi.
Nu īstens bohēmists,bet tieši tamdēļ, ka man arī jūtīga daba,noslēpumi,viņš mani vilka kā magnētu. Mums sakrita viedoklis par kultūras pasākumiem,mūziku,cilvēkiem un tā vēl un vēl.. dzīvoju sapnī,absolvēju LKA ar izcilību,iestājos maģistrā,paralēli jau ieguvu mazas ”šancītes” Dailē.
Pēdējie mēneši bija kā elle.Savu bohēmistu teju vairs nepazinu. Viņš bija īsts sapņotājs,pa gaisu vien lidinājās. Dzīvoja šodienai,naudu tērējot mirkļiem, nevis investējot nākotnei. Bieži mājās parādījās alkohols,dažreiz pat tā sauktais ”zaļais”. Tas mani lēnām sāka dzīt depresijā.
Kad atkal biju ieguvusi jaunu lomu,iepazinos ar brīniškīgu vīrieti,iemīlējos. Viņš man deva to stabilitāti,ko nespēja bohēmists. Pārtraucu attiecības,smagi bija,bet gribēju nostāties uz kājām,sakārtot savu pasauli. Nekad agrāk nebūtu domājusi, ka tik ātri pēc attiecībām atkal iemīlēšos,bet tā nu reiz notika. Esmu laimīga,bet reizēm,šķiet,kaut kā trūkst..vai tas būtu sauciens no pagātnes? Kā būtu, ja būtu izcīnījusi savas pirmās attiecības,kaut ko mainījusi? Viņš taču bija mans dvēseles radinieks. Kur gan palika tas puisis,kādu pirmo reiz viņu iepazinu?
Bet nē,tas, ko esmu sasniegusi tagad,nezinu,vai spētu to iemainīt. Mana mīļā meitiņa un mīlošais vīrs.Darbs,dzīves pieredze.
Pāris nedēļu atpakaļ ar draudzeni devāmies uz Teātra bāru,pasēdējām,pasmējāmies..un tur jau viņš sēdēja,savā micē un ģitāru rokās un mīļī smaidīja. Vai tik sīkas krunciņas viņam ap acīm nebija parādījušās?Tik patīkamu atmiņu paskrēja garām,bet tikpat ātri arī pati aizskrēju prom,saucieniem no pagātnes nav jāatbalsojas manā tagadnē!
