tu nedrīkst ticēt nevienam,jo vairāk uzticies,jo vairāk aplauzies….
reizēm rodas sajūta,ka pat pati sev nevaru uzticēties un ticēt,jo pienāk brīdis,kad ko nosolos,bet iznāk savādāk….nozvēros sev,kad darīšu vienu,bet atliek viņam ar savām brūnajām teļa acīm uz mani paskatīties,kad viss-aizmirstu,ko solīju….
kur ir tā robeža,kad cilvēks saprot-viss,neļaušos apkārtējiem,bet uzticēšos savai sirdij,prātam vai vnk instinktam???
pēc kuras reizes,tu saproti,ka nevari cilvēkam vairs uzticēties??neskatoties uz to vai solījumi bijuši mazi vai lieli,jo solījums taču paliek solījums, tu nedrūkst apsolīt un tad vnk nepildīt.. NESOLI TO,KO NEVARI IZPILDĪT…..
taču no katra,tā teikt, aplauziena,mēs,ko mācamies..bet cik reizes,kāpsim uz vienu un to pašu grābekli un neko neiemācīsimies???
vai tā ir taisnība-ja vienreiz lauž solījuma,tad turpinās to darīt atkal un atkal??? es tgd nemeklēju attaisnojumus,bet dzīvē taču mēdz gadīties visādi-apstākļu sakritības,kuras mēs nespējam kontrolēt un ietekmēt..bet katra mūsu izvēle,maza vai liela,noved pie,kāda kokrēta mērķa…pat laužot mazos solījumus, tu ar katru reizi salauz,kāda cilvēka uzticību.. pa mazam gabaliņam to salauz un sagrauj…
nākošo reizi,kad kādam,ko solīsi,padomā vai tiešām spēsi,to izpildīt vai arī vnk vārdi,kas nāk no tavas mutes ir tukša runa….
