Jau kādu laiku atpakaļ izlēmu,ka uzsākot jaunu dzīvi,es arī sākšu rakstīt savu blogu. Tā vienkārši padalīties ar saviem emociju uzplūdiem un redzēto. Un te nu es esmu – lidostā, ceļā uz savu jauno dzīves vietu Norvēģijā.
Esmu šeit jau 3 stundas. Starbucks kavē manu laiku. Biju iedomājusies,ka mans pirmais blogs būs saulains un pozitīvu emociju pilns. Nebūs. Par sevi liek manīt smagums sirdī. Nesaprotu,vai pie vainas aizbraukšana no mājām,vai vienkārši drūmais laiks Oslo,vai varbūt neredzīgais vīrietis pie galdiņa divus metrus no manis. Drīzāk visas versijas.
Nedodos darba meklējumos,bet gan piepildīt savu nepiepildīto mīlestību ar cilvēku,savu dvēseles radinieku,mīļoto,ar kuru ilgi esam dzīvojuši šķirti,jo tā izlēma darbs,ģimene,atšķirīgās kultūras un tautības,pieķeršanās mājām,draugiem. Bet es tam beidzot pieliku punktu. Ar diviem milzīgiem koferiem es metos iekšajā jaunajā un neizdibināmajā. Visam šim pasākumam esmu smēlusies iedvesmu divu gadu garuma
, un es ar drosmi acīs pateicu savai vecajai dzīvei pilsētā Rīgā:”Uzredzēšanos! Es dodos piepildīt savu laimi!” Un vēlāk es arī spriedīšu,vai dzīve Norvēģijas ziemeļos man to atnesīs…
Roka sniedzas pēc cigaretes. Kāja nebeidzami sit pa krēslu. Pārāk daudz kafijas. Vēl divas stundas līdz nākamajam lidojumam. Jau atkal jūtu piezogamies satraukumu. Arī šīs nepārāk mazās bailes doties uz jaunām mājām bez ģimenes,draugiem un galu galā ierastās valodas,bija viens no noteicošajiem faktoriem tam,ka savu lēmumu vilcināju ļoti,ļoti… Jā,man ir bail!
Vienīgais,ko es šobrīd vēlos,ir,lai veiksme tur par mani īkšķus,un neņem vērā visus tos nosodījumus par manu pēkšņo soli,ko esmu dzirdējusi pēdējo nedēļu laikā! Es tikai gribu būt laimīga un atstāt aiz muguras savu rutīnas pilno dzīvi! Un es zinu,ka arī Dievs ir ar mani!
