Mana mamma vienmēr teikusi, ka no ballītes jāaiziet visaizraujošākajā brīdī, jo tad paliek vislieliskākās atmiņas. Pirmo reizi dzīvē man tas laikam izdevās. Giljotinēju tikko izšķīlušos cālēnu. Priecāties?
Divas naktis, divi rīti un trīs dienas (nu jā, un vēl divi mēneši pirms tikšanās klātienē, pavadīti vadu, štepseļu un viļņu realitātē, 21. gadsimts, mīļie!) – tieši tik ilga bija mana līdz šim aizraujošākā, pārdrošākā un pacilājošākā romantiskā afēra. It kā balstīta uz fizisko labsajūtu, tomēr tik emocionāli piesātināta un sajūtu bagāta, kādu nebiju piedzīvojusi ļoti sen, lai neteiktu, ka vispār nebiju. Smeķīga kā rudzu maize.
Lai gan paspēju pagaršot tikai kumosu tortes un aizbēgu, pirms bija noticis kaut kas, ko varētu uzskatīt par sākumu (un kas zina, vai maz vispār notiktu), man šķiet, ka pirkstu galos vēl jūtu to, cik patīkams bija pieskāriens ādai. Kā garšoja nakts vidū pēkšņi uzšmaukstināta pusmiega buča. Cik smieklīgs pārsteigums bija lasāms sejā, kad izlikos esam nesatricināmāka nekā esmu. Cik neviltots labsajūtas murrājiens pēc muguras pakasīšanas. Cik silts tuvums azotē vēl tikai desmit minūtītes.
Nekā no mūžam uz pjedestāla celtās pieczvaigžņu romantikas, nekā no putukrējuma, kuru vienmēr šāda veida saskarsmē biju turējusi cieņā (vismaz domāju turam). Vienkārši apbrīnojama saķere ar otru cilvēku – nevaldāmi smiekli, joki, vieglums un dialogi kā dzirkstošs šampanietis, kas liek spurgt un spurgt. Sazobe, patiesa un godīga. Un biedējoša.
Tā rīta buča uz degungala…Man pietrūkst. Un pietrūks. Kādā niecīgā stūrītī visu mūžu droši vien. Un tieši tāpēc, ka bija tik gaiša, nepiederoša un nepaliekoša. Dzīve kā seriāla sērija ar saldi rūgtenu pēcgaršu, patiesi. Vēl tikai pietrūkst Miles Davis It never entered my mind fonā.
Iemīlamies! Tajos pašos vēlreiz vai no jauna, citos vai vēl neiepazītos – iemīlamies šopavasar!
